(1)

Komisija 2019. gada 11. decembrī pieņēma paziņojumu “Eiropas zaļais kurss”, kurā sniegts ceļvedis virzībai uz jaunu Eiropas izaugsmes stratēģiju un noteikti vērienīgi mērķi klimata pārmaiņu ietekmes mazināšanai un vides aizsardzībai. Saskaņā ar mērķi sasniegt Savienības 2030. gada klimata mērķrādītāju, kas noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2021/1119 (4), un mērķi vēlākais līdz 2050. gadam Savienībā efektīvā un sociāli taisnīgā veidā panākt klimatneitralitāti Eiropas zaļajā kursā tika ierosināts Taisnīgas pārkārtošanās mehānisms, lai sniegtu līdzekļus, ar ko risināt problēmas pārkārtošanās procesā ceļā uz Savienības 2030. gada klimata mērķrādītāju un mērķi līdz 2050. gadam Savienībā panākt klimatneitralitāti, vienlaikus nevienu neatstājot novārtā. Klimata pārmaiņu un vides degradācijas kaitīgajai ietekmei visvairāk pakļauti ir visneaizsargātākie reģioni un cilvēki. Pārkārtošanās uz klimatneitrālu ekonomiku ir jaunu ekonomisko iespēju avots, kam ir ievērojams darbvietu radīšanas potenciāls, jo īpaši teritorijās, kas pašlaik ir atkarīgas no fosilā kurināmā. Tā var arī palīdzēt uzlabot enerģētisko drošību un noturību. Taču pārkārtošanās var radīt arī īstermiņa sociālas un ekonomiskas izmaksas teritorijās, kurās notiek smags dekarbonizācijas process un kuras jau ir novājinātas Covid-19 krīzes graujošās ekonomiskās un sociālās ietekmes dēļ.

(2)

Lai pārvaldītu pārkārtošanos, būs vajadzīgas nozīmīgas strukturālas pārmaiņas gan valsts, gan reģionālā līmenī. Lai pārkārtošanās noritētu sekmīgi, tai ir jāsamazina nevienlīdzība, ar jaunām kvalitatīvām darbvietām jārada neto ietekme uz nodarbinātību un jābūt taisnīgai un sociāli pieņemamai visiem, vienlaikus stiprinot konkurētspēju. Šajā sakarā ir ļoti svarīgi, ka pārkārtošanās vissmagāk skartās teritorijas, jo īpaši ogļu ieguves reģioni, varētu tikt atbalstītas, dažādojot un atjaunojot to vietējo ekonomiku un radot ilgtspējīgas nodarbinātības iespējas pārkārtošanās skartajiem darba ņēmējiem.

(3)

Komisija 2020. gada 14. janvārī pieņēma paziņojumu “Ilgtspējīgas Eiropas investīciju plāns. Eiropas zaļā kursa investīciju plāns”, kurā tā ierosināja Taisnīgas pārkārtošanās mehānismu, kas pievēršas tiem reģioniem un nozarēm, kurus pārkārtošanās skar vissmagāk, jo tie ir atkarīgi no fosilā kurināmā, piemēram, no oglēm, kūdras un degslānekļa, vai ir atkarīgi no rūpnieciskajiem procesiem, kuros ir liela siltumnīcefekta gāzu emisijas intensitāte, bet kuriem ir vājākas spējas finansēt nepieciešamās investīcijas. Taisnīgas pārkārtošanās mehānisma izveide ir apstiprināta arī Eiropadomes 2020. gada 21. jūlija secinājumos. Taisnīgas pārkārtošanās mehānismu veido trīs pīlāri: Taisnīgas pārkārtošanās fonds (TPF), ko īsteno dalītā pārvaldībā, īpaša taisnīgas pārkārtošanās shēma programmā InvestEU un publiskā sektora aizdevumu mehānisms, kura mērķis ir attiecīgajiem reģioniem piesaistīt papildu investīcijas. Šie trīs pīlāri nodrošina papildu atbalstu šiem reģioniem, lai veicinātu pārkārtošanos uz klimatneitrālu ekonomiku līdz 2050. gadam.

(4)

Labākai TPF plānošanai un īstenošanai ir jāizveido taisnīgas pārkārtošanās teritoriālie plāni, kuros izklāstīti pārkārtošanās procesa galvenie soļi un grafiks un noteiktas teritorijas, ko pārkārtošanās uz klimatneitrālu ekonomiku skar vissmagāk un kurām ir vājākas spējas risināt ar pārkārtošanos saistītās problēmas. Taisnīgas pārkārtošanās teritoriālos plāni ir jāsagatavo kopā ar attiecīgām vietējām un reģionālajām iestādēm, iesaistot visus attiecīgos partnerus saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2021/1060 (5) 8. pantu. Tos kopā ar attiecīgajām no TPF atbalstītajām programmām var grozīt saskaņā ar minētās regulas 24. pantu, lai iekļautu jaunas teritorijas, kurās pārkārtošanās izraisītu smagas sekas, kas nebija paredzamas to sākotnējās pieņemšanas laikā.

(5)

Būtu jāizveido publiskā sektora aizdevumu mehānisms (“Mehānisms”). Tas ir Taisnīgas pārkārtošanās mehānisma trešais pīlārs, un tā mērķis ir atbalstīt publiskā sektora struktūru investīcijas, ņemot vērā publiskā sektora būtisko nozīmi tirgus nepilnību novēršanā. Šādām investīcijām būtu jāatbilst attīstības vajadzībām, ko rada ar pārkārtošanos saistītās problēmas, kuras izklāstītas Komisijas apstiprinātajos taisnīgas pārkārtošanās teritoriālajos plānos. Pasākumiem, kurus paredzēts atbalstīt no Mehānisma, vajadzētu būt saskanīgiem ar pasākumiem, kurus atbalsta abu pārējo Taisnīgas pārkārtošanās mehānisma pīlāru ietvaros, un būtu jāpapildina tie. Mehānisms būtu jāizveido uz septiņu gadu laikposmu, lai tā ilgumu saskaņotu ar daudzgadu finanšu shēmas ilgumu, proti, no 2021. gada 1. janvāra līdz 2027. gada 31. decembrim (“2021.–2027. gada DFS”), kas noteikts Padomes Regulā (ES, Euratom) 2020/2093 (6).

(6)

Lai uzlabotu pārkārtošanās skarto teritoriju kohēziju un ekonomikas dažādošanu, Mehānismam būtu jāaptver plašs ilgtspējīgu investīciju klāsts, ar noteikumu, ka šādas investīcijas palīdz segt minēto teritoriju attīstības vajadzības, ko rada pārkārtošanās uz Savienības 2030. gada klimata mērķrādītāju, kas noteikts Regulā (ES) 2021/1119, un uz Savienības klimatneitralitāti vēlākais līdz 2050. gadam, kā izklāstīts taisnīgas pārkārtošanās teritoriālajos plānos. Lai uzlabotu Mehānisma efektivitāti, tam būtu jāspēj atbalstīt atbalsttiesīgus projektus, kam īstenošanas posms sācies pirms tam, kad Mehānisma atbalsta saņēmēji iesnieguši pieteikumu. Mehānismam nebūtu jāatbalsta investīcijas, kuras ietver darbības, kas izslēgtas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2021/1056 (7) 9. pantu, bet tas varētu atbalstīt investīcijas atjaunojamo energoresursu enerģijā un zaļā un ilgtspējīgā mobilitātē, tostarp zaļā ūdeņraža veicināšanā, efektīvos centralizētos siltumapgādes tīklos, publiskajā pētniecībā, digitalizācijā, vides infrastruktūrā atkritumu un ūdens resursu viedai apsaimniekošanai, un varētu atbalstīt ilgtspējīgas enerģijas, energoefektivitātes un integrācijas pasākumus, tostarp ēku atjaunošanu un pārbūvi, pilsētvides atjaunošanu un reģenerāciju, pāreju uz aprites ekonomiku, zemes un ekosistēmu atjaunošanu un dekontamināciju, ņemot vērā principu “piesārņotājs maksā”, bioloģisko daudzveidību, kā arī prasmju pilnveidi, pārkvalifikāciju, apmācību un sociālo infrastruktūru, tostarp aprūpes iestādes un sociālos mājokļus.

(7)

Infrastruktūras attīstīšana varētu ietvert arī pārrobežu projektus un risinājumus, kas palielina noturību pret ekoloģiskām katastrofām, jo īpaši tām, ko pastiprinājušas klimata pārmaiņas. Priekšroka būtu jādod visaptverošu investīciju pieejai, jo īpaši teritorijās ar būtiskām vajadzībām saistībā ar pārkārtošanos. Var tikt atbalstītas arī investīcijas citās jomās, ja tās atbilst apstiprinātajiem taisnīgas pārkārtošanās teritoriālajiem plāniem. Atbalstot investīcijas, kas nerada pietiekamas ieņēmumu plūsmas, ar ko segt to investīciju izmaksas, Mehānismam būtu jātiecas publiskā sektora struktūrām sagādāt papildu resursus, kas nepieciešami, lai risinātu teritoriālās, sociālās, ekonomiskās un vidiskās problēmas, ko radīs ar pārkārtošanos saistītā pielāgošanās. Lai palīdzētu apzināt investīcijas, kuras ir tiesīgas saņemt atbalstu no Mehānisma un kurām ir augsta pozitīvā ietekme uz vidi, tostarp attiecībā uz biodaudzveidību, Komisijai, veicot Mehānisma izvērtējumu, būtu jāņem vērā ES taksonomija attiecībā uz ekoloģiski ilgtspējīgām saimnieciskajām darbībām. Lai nodrošinātu ilgtspējīgu projektu pārredzamību, visiem finanšu partneriem attiecīgā gadījumā būtu jāizmanto ES taksonomija attiecībā uz ekoloģiski ilgtspējīgām saimnieciskajām darbībām, tostarp princips “nenodari būtisku kaitējumu”.

(8)

Sagatavojot, izvērtējot, īstenojot un uzraugot projektus, kas ir atbalsttiesīgi Mehānisma ietvaros, attiecīgi būtu jānodrošina pamattiesību ievērošana un atbilstība Eiropas Savienības Pamattiesību hartai un jo īpaši dzimumu līdztiesības ievērošana. Arī saņēmējiem un Komisijai visā Mehānisma īstenošanas laikā būtu jānovērš jebkāda diskriminācija dzimuma, rases vai etniskās izcelsmes, ticības vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ. Mehānisma mērķi būtu jāīsteno saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas ilgtspējīgas attīstības mērķiem, Eiropas sociālo tiesību pīlāru, principu “piesārņotājs maksā”, Apvienoto Nāciju Organizācijas Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām ietvaros pieņemto Parīzes nolīgumu (8) (“Parīzes nolīgums”) un principu “nenodari būtisku kaitējumu”.

(9)

Šai regulai piemēro horizontālos finanšu noteikumus, ko, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 322. pantu, pieņēmuši Eiropas Parlaments un Padome. Minētie noteikumi ir izklāstīti Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES, Euratom) 2018/1046 (9) (“Finanšu regula”) un jo īpaši nosaka budžeta izveides un izpildes procedūru ar dotācijām, godalgām, iepirkumu, netiešo pārvaldību, finanšu instrumentiem, budžeta garantijām, finansiālo palīdzību un ārējo ekspertu izdevumu atlīdzināšanu, un paredz finanšu dalībnieku atbildības pārbaudes. Noteikumi, kas pieņemti, pamatojoties uz LESD 322. pantu, iekļauj arī vispārēju nosacītības režīmu Savienības budžeta aizsardzībai.

(10)

Mehānismam būtu jāsniedz atbalsts Savienības sniegtu dotāciju veidā, tās apvienojot ar aizdevumiem, ko finanšu partneris piešķir saskaņā ar saviem noteikumiem, aizdevumu politiku un procedūrām. Dotācijas elementa finansējums, ko tiešā pārvaldībā īsteno Komisija, būtu jāsniedz kā ar izmaksām nesaistīts finansējums saskaņā ar Finanšu regulas 125. pantu. Šādam finansējuma veidam būtu jāpalīdz stimulēt projekta veicinātājus piedalīties Mehānisma mērķu sasniegšanā un to efektīvi sekmēt atbilstoši aizdevuma apmēram. Aizdevuma elements būtu jānodrošina Eiropas Investīciju bankai (“EIB”). Mehānismu būtu jāspēj paplašināt, lai citi finanšu partneri varētu sniegt aizdevuma elementu, ja kļūst pieejami papildu resursi dotācijas elementam vai tas ir nepieciešams Mehānisma pareizai īstenošanai. Šādos gadījumos Komisijai būtu jāinformē dalībvalstis un Eiropas Parlaments par nodomu paplašināt Mehānismu un jāatlasa papildu finanšu partneri, ņemot vērā to spēju sasniegt Mehānisma mērķus, ieguldīt to pašu resursus un nodrošināt pienācīgu ģeogrāfisko pārklājumu.

(11)

Komisijai un finanšu partneriem būtu jāparaksta administratīvi nolīgumi. Minētajos nolīgumos būtu jānosaka projektu izvērtēšanas un uzraudzības īstenošanas kārtība, kā arī katras puses attiecīgās tiesības un pienākumi, tostarp detalizēti noteikumi par revīziju, ziņošanu un komunikāciju. Noteikumos par komunikāciju jo īpaši būtu jāiekļauj pienākums publicēt informāciju par katru atsevišķo projektu vai aizdevumu shēmu, kas saņem atbalstu Mehānisma ietvaros.

(12)

Risinot to teritoriju investīciju vajadzības, ko vissmagāk skar pārkārtošanās uz klimatneitrālu ekonomiku, Mehānismam būtu jāsniedz būtisks ieguldījums klimata pasākumu integrēšanā. Tādēļ līdzekļi no Mehānisma dotācijas elementa palīdzēs sasniegt klimata mērķus tādā pašā mērā kā TPF.

(13)

250 000 000 EUR no Mehānisma dotācijas elementa būtu jāfinansē no Savienības budžeta saskaņā ar Regulu (ES, Euratom) 2020/2093, un ikgadējā budžeta procedūrā tiem būtu jāveido galvenā atsauces summa Eiropas Parlamentam un Padomei 2020. gada 16. decembra Iestāžu nolīguma starp Eiropas Parlamentu, Eiropas Savienības Padomi un Komisiju par budžeta disciplīnu, sadarbību budžeta jautājumos un pareizu finanšu pārvaldību, kā arī par jauniem pašu resursiem, tostarp par ceļvedi jaunu pašu resursu ieviešanai, (10) 18. punkta nozīmē.

(14)

275 000 000 EUR no Mehānisma dotācijas elementa būtu jāfinansē ar atmaksājumiem no finanšu instrumentiem, kas izveidoti ar šīs regulas I pielikumā minētajām programmām. Šādi ieņēmumi tiek gūti no izbeigtām programmām, kas ir neatkarīgas no Mehānisma, un, atkāpjoties no Finanšu regulas 21. panta 3. punkta f) apakšpunkta, pamatojoties uz LESD 322. panta 1. punktu, būtu jāuzskata par ārējiem piešķirtajiem ieņēmumiem.

(15)

1 000 000 000 EUR no Mehānisma dotācijas elementa būtu jāfinansē ar prognozējamo pārpalikumu no uzkrājuma ES galvojumam, kas izveidots ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2015/1017 (11). Tāpēc būtu vajadzīga atkāpe no Finanšu regulas 213. panta 4. punkta a) apakšpunkta, kurā paredzēts pienākums jebkādu budžeta garantijas uzkrājumu pārpalikumu iekļaut atpakaļ budžetā, lai šādu pārpalikumu piešķirtu Mehānismam. Šādi piešķirtie ieņēmumi, atkāpjoties no Finanšu regulas 21. panta 3. punkta f) apakšpunkta, pamatojoties uz LESD 322. panta 1. punktu, būtu jāuzskata par ārējiem piešķirtajiem ieņēmumiem.

(16)

Saskaņā ar Finanšu regulas 12. panta 4. punkta c) apakšpunktu apropriācijas, kas atbilst ārējiem piešķirtajiem ieņēmumiem, var automātiski pārnest uz turpmāko programmu vai pasākumu. Minētais noteikums ļauj savienot piešķirto ieņēmumu daudzgadu grafiku ar Mehānisma finansēto projektu īstenošanas gaitu.

(17)

Būtu jānodrošina arī resursi konsultatīvajam atbalstam, lai veicinātu atbalsttiesīgu projektu sagatavošanu, izstrādi un īstenošanu un projektu agrīnu sagatavošanu, pirms saņēmējs iesniedz pieteikumu Mehānismam. Daļa no šiem resursiem būtu jāparedz tam, lai atbalstītu saņēmēju iekšējo spēju nodrošināt atbalsttiesīgo projektu ilgtspēju.

(18)

Lai nodrošinātu, ka visas dalībvalstis spēj izmantot dotācijas elementu, būtu jāizveido mehānisms pirmajā posmā iepriekš piešķirto nacionālo daļu noteikšanai, kā izklāstīts Regulas (ES) 2021/1056 I pielikumā. Taču, lai šo mērķi saskaņotu ar vajadzību optimizēt Mehānisma ekonomisko ietekmi un tā īstenošanu, šādas nacionālās daļas nebūtu iepriekš jāpiešķir laikposmam pēc 2025. gada 31. decembra. Pēc šā datuma dotācijas elementam pieejamie atlikušie resursi būtu jānodrošina bez jebkādām iepriekš piešķirtām nacionālajām daļām un atbilstoši konkurences principam Savienības līmenī, vienlaikus nodrošinot investīciju prognozējamību un ievērojot uz vajadzībām balstītu un reģionālās konverģences pieeju.

(19)

Darba programmā un uzaicinājumā iesniegt priekšlikumus būtu jānosaka atbilstības nosacījumi un piešķiršanas kritēriji. Šādos atbilstības nosacījumos un piešķiršanas kritērijos būtu jāņem vērā projekta lietderīgums taisnīgas pārkārtošanās teritoriālajos plānos izklāstīto attīstības vajadzību kontekstā, kopējais mērķis veicināt reģionālo un teritoriālo konverģenci, kā arī dotācijas elementa nozīmīgums projekta dzīvotspējai. Darba programmās būtu jānosaka arī piešķiršanas kritēriji gadījumā, ja resursi atbalsttiesīgu projektu atbalstam nebūtu pietiekami. Prioritāte būtu jāpiešķir projektiem mazāk attīstītos reģionos, projektiem, kas tiešā veidā palīdz sasniegt Savienības klimata mērķrādītājus, un projektiem, kurus veicina publiskā sektora struktūras, kas pieņēmušas dekarbonizācijas plānus, attiecīgā gadījumā ievērojot šo kritēriju atbilstošo hierarhiju. No Mehānisma sniegtajam atbalstam tādējādi vajadzētu būt pieejamam tikai tām dalībvalstīm, kurām ir vismaz viens apstiprināts taisnīgas pārkārtošanās teritoriālais plāns. Darba programmā un uzaicinājumos iesniegt priekšlikumus būtu jāņem vērā arī dalībvalstu iesniegtie taisnīgas pārkārtošanās teritoriālie plāni, lai nodrošinātu saskaņotību starp mehānisma dažādajiem pīlāriem. Lai optimizētu Mehānisma ietekmi, individuāliem projektiem, ko atbalsta Mehānisma ietvaros, nevajadzētu saņemt atbalstu no citām Savienības programmām, izņemot atbalstu projektu sagatavošanai. Tomēr attiecībā uz darbībām, ko veido atsevišķi identificējami projekti, saskaņā ar piemērojamajiem atbilstības noteikumiem minētos projektus var atbalstīt ar dažādām Savienības programmām.

(20)

Lai optimizētu Savienības palīdzības efektivitāti un izvairītos no tā, ka tiktu aizstāts potenciāls atbalsts un investīcijas no alternatīviem resursiem, atbalsts Mehānisma ietvaros būtu jāsniedz tikai tiem projektiem, kuri nerada pietiekamas ieņēmumu plūsmas, ar ko segt to investīciju izmaksas. Minētajiem ieņēmumiem būtu jāatbilst ieņēmumiem, izņemot budžeta pārvietojumus, ko tieši rada projektā īstenotās darbības, piemēram, tirdzniecība, nodevas vai maksas un papildu uzkrājumi, ko rada esošo aktīvu uzlabošana.

(21)

Tā kā dotācijas elementam būtu jāņem vērā dalībvalstu reģionu dažādās attīstības vajadzības, šāds atbalsts būtu jāpielāgo par labu mazāk attīstītajiem reģioniem. Ņemot vērā, ka publiskā sektora struktūrām mazāk attīstītajos reģionos parasti ir vājākas publisko investīciju spējas, dotācijas likmēm, ko piemēro šādām struktūrām izsniegtajiem aizdevumiem, vajadzētu būt salīdzinoši augstākām.

(22)

Lai nodrošinātu efektīvu Mehānisma īstenošanu, var būt nepieciešams sniegt konsultatīvo atbalstu attiecībā uz projektu sagatavošanu, izstrādi un īstenošanu. Šāds atbalsts atbalsttiesīgiem projektiem un projektu sagatavošanai pirms pieteikumu iesniegšanas būtu jāsniedz, izmantojot konsultāciju centru InvestEU, īpašu uzmanību pievēršot tādiem saņēmējiem, kuriem ir zemākas administratīvās spējas vai kuri atrodas mazāk attīstītos reģionos. Šādu atbalstu vajadzētu spēt piešķirt arī saskaņā ar citām Savienības programmām.

(23)

Lai izmērītu Mehānisma efektivitāti un tā spēju sasniegt savus mērķus un lai atbalstītu tā iespējamās pagarināšanas sagatavošanu laikposmam pēc 2027. gada, Komisijai būtu jāveic starpposma un galīgais izvērtējums, tostarp novērtējums par iespēju vajadzības gadījumā pieņemt noteikumus par ietekmes uz dzimumu līdztiesību novērtējumu, un izvērtējuma ziņojumi būtu jāiesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei. Ievērojot 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīguma par labāku likumdošanas procesu (12) 22. un 23. punktu, Mehānisms būtu jāizvērtē, pamatojoties uz informāciju, kas apkopota saskaņā ar īpašām uzraudzības prasībām, bet vienlaikus izvairoties no administratīva sloga, jo īpaši dalībvalstīm, un no pārmērīga regulējuma.

(24)

Lai paātrinātu īstenošanu un nodrošinātu, ka resursi tiek izmantoti laikus, šajā regulā būtu jānosaka īpaši aizsardzības pasākumi, kas jāiekļauj dotācijas nolīgumos. Šajā nolūkā Komisijai, ievērojot proporcionalitātes principu, vajadzētu spēt samazināt vai izbeigt jebkādu Savienības atbalstu gadījumā, ja projekta īstenošanā nav vērojams nopietns progress. Mehānismam piemēro Finanšu regulu. Lai nodrošinātu konsekvenci Savienības finansējuma programmu īstenošanā, Finanšu regula būtu jāpiemēro dotācijas elementam un Mehānisma ietvaros paredzētajiem konsultatīvā atbalsta resursiem.

(25)

Saskaņā ar Finanšu regulu un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) Nr. 883/2013 (13) un Padomes Regulām (EK, Euratom) Nr. 2988/95 (14), (Euratom, EK) Nr. 2185/96 (15) un (ES) 2017/1939 (16) Savienības finanšu intereses jāaizsargā, piemērojot samērīgus pasākumus, tostarp ar pārkāpumu, tostarp pasākumus attiecībā uz pārkāpumu, arī krāpšanas, novēršanu, konstatēšanu, labošanu un izmeklēšanu, zaudēto, kļūdaini izmaksāto vai nepareizi izmantoto līdzekļu atgūšanu, un – attiecīgā gadījumā – administratīvu sodu uzlikšanu. Saskaņā jo īpaši ar Regulām (Euratom, EK) Nr. 2185/96 un (ES, Euratom) Nr. 883/2013 Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) ir pilnvaras veikt administratīvu izmeklēšanu, ieskaitot pārbaudes un inspekcijas uz vietas, lai noteiktu, vai ir notikusi krāpšana, korupcija vai jebkāda cita nelikumīga darbība, kas ietekmē Savienības finanšu intereses. Saskaņā ar Regulu (ES) 2017/1939 Eiropas Prokuratūra (EPPO) ir pilnvarota veikt izmeklēšanu un kriminālvajāšanu par noziedzīgiem nodarījumiem, kas skar Savienības finanšu interesēm, kā paredzēts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2017/1371 (17). Saskaņā ar Finanšu regulu jebkurai personai vai subjektam, kas saņem Savienības līdzekļus, pilnībā jāsadarbojas Savienības finanšu interešu aizsardzībā, jāpiešķir Komisijai, OLAF, Eiropas Revīzijas palātai un – attiecībā uz tām dalībvalstīm, kuras īsteno ciešāku sadarbību, ievērojot Regulu (ES) 2017/1939, – EPPO nepieciešamās tiesības un piekļuve un jānodrošina, ka līdzvērtīgas tiesības piešķir Savienības līdzekļu apgūšanā iesaistītās trešās personas.

(26)

Lai grozītu atsevišķus nebūtiskus šīs regulas elementus, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar LESD 290. pantu attiecībā uz galvenajiem snieguma rādītājiem, ar ko uzrauga Mehānisma īstenošanu un progresu. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, varētu rīkot atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu. Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(27)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs regulas īstenošanai, būtu jāpiešķir Komisijai īstenošanas pilnvaras attiecībā uz darba programmām un nosacījumiem un procedūrām tādu finanšu partneru atlasei, kas nav EIB. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (18).

(28)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķi, proti, ar publisko investīciju izmantošanu palīdzēt teritorijām, kuras vissmagāk skar pārkārtošanās uz klimatneitralitāti, risinot attiecīgās attīstības vajadzības, nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, jo publiskā sektora struktūrām ir grūti atbalstīt investīcijas, kas nerada pietiekamas ieņēmumu plūsmas, ar ko segt to investīciju izmaksas, bet, tādēļ ka ir vajadzīgs saskanīgas īstenošanas satvars tiešā pārvaldībā, minēto mērķi var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai,

(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (EK) Nr. 924/2009 (4) ir vairākas reizes būtiski grozīta (5). Skaidrības labad un praktisku apsvērumu dēļ minētā regula būtu jākodificē.

(2)

Iekšējā tirgus pareizai darbībai un lai atvieglotu pārrobežu tirdzniecību Savienībā, ir svarīgi, lai maksa par pārrobežu maksājumiem euro būtu tāda pati kā par atbilstošiem maksājumiem dalībvalsts iekšienē.

(3)

Nav ieteicams piemērot vienādas maksas principu attiecībā uz tādiem maksājumu instrumentiem, kuriem galvenokārt vai tikai izmanto papīru, piemēram, čekiem, jo to būtības dēļ tos nav iespējams apstrādāt tikpat efektīvi kā elektroniskos maksājumus.

(4)

Vienādas maksas princips būtu jāpiemēro maksājumiem, kuri uzsākti vai pabeigti papīra dokumenta formā vai skaidrā naudā, kurus elektroniski apstrādā maksājumu izpildes ķēdes garumā, izņemot čekus, kā arī visu veidu maksām, kas ir tieši vai netieši saistītas ar maksājumu darījumu, tostarp maksām, kas saistītas ar nolīgumu. Netiešas maksas ir maksas par pastāvīga maksājuma uzdevuma sagatavošanu vai nodevas par maksājuma kartes, debetkartes vai kredītkartes izmantošanu, kurām vajadzētu būt vienādām gan iekšzemes, gan pārrobežu maksājumu darījumiem Savienības teritorijā.

(5)

Lai nepieļautu maksājumu tirgu sadrumstalotību, ir lietderīgi piemērot vienādas maksas principu. Šim nolūkam katrai pārrobežu maksājumu darījumu kategorijai būtu jānosaka atbilstošs iekšzemes maksājums ar tādām pašām vai ļoti līdzīgām iezīmēm kā attiecīgajam pārrobežu maksājumam. Tostarp vajadzētu būt iespējai izmantot šādus kritērijus, lai noteiktu iekšzemes maksājumu, kas atbilst pārrobežu maksājumam: maksājuma ierosināšanai, izpildei un pabeigšanai izmantotais veids, automatizācijas pakāpe, jebkāda maksājuma garantija, klienta statuss un saikne ar maksājumu pakalpojumu sniedzēju vai izmantotais maksājuma instruments, kā noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2015/2366 (6) 4. panta 14. punktā. Šo kritēriju kopumu nevajadzētu uzskatīt par izsmeļošu.

(6)

Ja kompetentās iestādes uzskata par nepieciešamu, tām vajadzētu izdot vadlīnijas, lai noteiktu atbilstošos maksājumus. Komisijai, kurai nepieciešamības gadījumā palīdz Maksājumu komiteja, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2007/64/EK (7) 85. panta 1. punktu, vajadzētu sniegt piemērotus norādījumus un palīdzēt kompetentajām iestādēm.

(7)

Lai veicinātu iekšējā tirgus darbību un izvairītos no nevienlīdzībām starp maksājumu pakalpojumu lietotājiem eurozonā un dalībvalstīs, kas nav eurozonas dalībnieces, attiecībā uz pārrobežu maksājumiem euro valūtā, ir nepieciešams nodrošināt, ka maksas par pārrobežu maksājumiem euro valūtā Savienībā tiek pielāgotas maksām par atbilstošiem iekšzemes maksājumiem tās dalībvalsts valūtā, kurā atrodas maksājumu pakalpojumu lietotāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs. Tiek uzskatīts, ka maksājumu pakalpojumu sniedzējs atrodas dalībvalstī, kurā tas sniedz pakalpojumus maksājumu pakalpojumu lietotājam.

(8)

Maksas par valūtas konvertēšanu veido ievērojamu daļu no izmaksām saistībā ar pārrobežu maksājumiem, kad maksātāja dalībvalstī un saņēmēja dalībvalstī izmanto dažādas valūtas. Direktīvas (ES) 2015/2366 45. pantā ir paredzēts, ka maksām un izmantotajam valūtas kursam ir jābūt pārredzamiem, minētās direktīvas 52. panta 3. punkts nosaka informēšanas prasības attiecībā uz pamatlīgumā iekļautajiem maksājumu darījumiem, un minētās direktīvas 59. panta 2. punkts nosaka informēšanas prasības pusēm, kuras piedāvā valūtas konvertēšanas pakalpojumus bankomātā vai tirdzniecības vietā. Ir nepieciešams paredzēt papildu pasākumus nolūkā aizsargāt patērētājus pret pārmērīgām maksām par valūtas konvertēšanas pakalpojumiem un nodrošināt, ka patērētājiem tiek sniegta informācija, kas viņiem vajadzīga, lai varētu izvēlēties labāko valūtas konvertēšanas variantu.

(9)

Pasākumiem, kuri jāīsteno, vajadzētu būt piemērotiem, atbilstīgiem un izmaksu ziņā efektīviem. Tajā pašā laikā situācijās, kad maksātājam ir jāizvēlas no dažādām valūtas konvertēšanas iespējām bankomātā vai tirdzniecības vietā, sniegtajai informācijai būtu jāpadara salīdzināšana iespējama, lai maksātājs varētu izdarīt apzinātu izvēli.

(10)

Lai panāktu salīdzināmību, maksas par valūtas konvertēšanu attiecībā uz visiem kartei piesaistītajiem maksājumiem būtu jāizsaka vienā un tajā pašā veidā, proti, kā procentu uzcenojumus salīdzinājumā ar aktuālākajām pieejamām Eiropas Centrālās bankas (ECB) publiskotajām atsauces likmēm euro. Uzcenojums var būt balstīts uz likmi, kas iegūta no divām ECB likmēm, ja notiek maiņa starp divām valūtām, kuras nav euro.

(11)

Saskaņā ar vispārējām informācijas sniegšanas prasībām attiecībā uz tām maksām par valūtas konvertēšanu, kas noteiktas Direktīvā (ES) 2015/2366, valūtas konvertēšanas pakalpojumu sniedzējiem pirms maksājuma darījuma uzsākšanas būtu jāatklāj informācija par maksām par valūtas konvertēšanu. Pusēm, kas bankomātā vai tirdzniecības vietā piedāvā valūtas konvertēšanas pakalpojumus, būtu skaidrā un pieejamā veidā jāsniedz informācija par maksu par šādiem pakalpojumiem, piemēram, norādot pie kases lodziņa, digitāli attēlojot savas maksas terminālī vai tiešsaistes pirkumu gadījumā – uz ekrāna. Papildus informācijai, kas minēta Direktīvas (ES) 2015/2366 59. panta 2. punktā, minētajām pusēm pirms maksājuma uzsākšanas būtu jāsniedz precīza informācija par summu, kas jāmaksā maksājuma saņēmējam valūtā, kuru izmanto maksājuma saņēmējs, un kopējā summa, kas maksātājam jāmaksā maksātāja konta valūtā. Summai, kas jāmaksā valūtā, kuru izmanto maksājuma saņēmējs, būtu jāparāda pirkšanas cena precēm vai pakalpojumiem, kurus gatavojas pirkt, un šo cenu varētu parādīt, pabeidzot pirkšanas darījumu, nevis pie maksājumu termināļa. Valūta, ko izmanto maksājuma saņēmējs, parasti ir vietējā valūta, bet saskaņā ar līgumu slēgšanas brīvības principu dažos gadījumos tā varētu būt kāda cita Savienības valūta. Kopējo summu, kas maksātājam jāmaksā maksātāja konta valūtā, veido preču vai pakalpojumu cena un maksas par valūtas konvertēšanu. Turklāt abas summas būtu jādokumentē uz kvīts vai uz cita pastāvīga informācijas nesēja.

(12)

Ņemot vērā Direktīvas (ES) 2015/2366 59. panta 2. punktu, ja bankomātā vai tirdzniecības vietā piedāvā valūtas konvertēšanas pakalpojumu, maksātājam vajadzētu būt iespējai atteikties no šāda pakalpojuma un tā vietā maksāt valūtā, ko izmanto maksājuma saņēmējs.

(13)

Lai maksātāji varētu salīdzināt maksu par valūtas konvertēšanas iespējām bankomātā vai tirdzniecības vietā, maksātāju maksājumu pakalpojumu sniedzējiem savos pamatlīguma noteikumos un nosacījumos būtu ne tikai jānodrošina pilnībā salīdzināma informācija par piemērojamām maksām par valūtas konvertēšanu, bet arī tas, lai minētā informācija viegli saprotamā un pieejamā veidā būtu publiskota vispārēji pieejamā un viegli piekļūstamā elektroniskā platformā, jo īpaši savās klientiem domātās tīmekļa vietnēs, savās internetbankas tīmekļa vietnēs un bankas pakalpojumu mobilajās lietotnēs. Tas ļautu attīstīties salīdzināšanas tīmekļa vietnēm, lai patērētājiem būtu vieglāk salīdzināt cenas, ceļojot vai iepērkoties ārzemēs. Turklāt maksātāju maksājumu pakalpojumu sniedzējiem, izmantojot plaši pieejamus un viegli piekļūstamus elektronisko sakaru kanālus, piemēram, SMS, e-pastu vai uznirstošos paziņojumus maksātāja bankas pakalpojumu mobilajā lietotnē, būtu jāatgādina maksātājiem par piemērojamajām maksām par valūtas konvertēšanu, ja kartei piesaistītu maksājumu veic citā valūtā. Maksājumu pakalpojumu sniedzējiem būtu jāvienojas ar maksājumu pakalpojumu lietotājiem par elektronisko sakaru kanālu, ar kura starpniecību tie sniegs informāciju par maksām par valūtas konvertēšanu, apsverot visefektīvāko kanālu, lai sasniegtu maksātāju. Maksājumu pakalpojumu sniedzējiem būtu jāakceptē arī pieprasījumi no maksājumu pakalpojumu lietotājiem, kuri ietver atteikšanos no elektronisko ziņojumu saņemšanas, kuros iekļauta informācija par maksām par valūtas konvertēšanu.

(14)

Periodiski atgādinājumi ir piemēroti gadījumos, kad maksātājs ilgāku laiku uzturas ārvalstīs, piemēram, ja maksātājs ir norīkots darbā vai studē ārvalstīs vai ja maksātājs regulāri izmanto karti pirkumiem tiešsaistē vietējā valūtā. Pienākums sniegt šādus atgādinājumus nodrošinātu, ka maksātājs būtu informēts, apsverot dažādas valūtas konvertēšanas iespējas.

(15)

Ir svarīgi atvieglot pārrobežu maksājumu veikšanu maksājumu pakalpojumu sniedzējiem. Šajā sakarā būtu jāveicina standartizācija, jo īpaši starptautiskā maksājumu konta numura identifikatora (IBAN) un uzņēmuma identifikācijas koda (BIC) izmantošana. Tādēļ ir lietderīgi, lai maksājumu pakalpojumu sniedzēji nodrošinātu maksājumu pakalpojumu lietotājus ar attiecīgā konta IBAN numuru un BIC kodu.

(16)

Lai nodrošinātu pastāvīgu, savlaicīgu un efektīvu maksājumu bilances statistikas sniegšanu saistībā ar vienoto euro maksājumu telpu (SEPA), ir vēlams nodrošināt iespēju apkopot par maksājumiem jau pieejamu informāciju, piemēram, IBAN numuru, BIC kodu un darījumu apjomu, vai apkopotus pamatdatus par dažādiem maksājumu instrumentiem, ja datu vākšanas process netraucē automatizēto maksājumu apstrādi un to var pilnībā automatizēt. Šī regula neietekmē ziņošanas pienākumus citu politikas mērķu īstenošanai, piemēram, nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas vai teroristu finansēšanas novēršanai vai fiskāliem nolūkiem.

(17)

Kompetentajām iestādēm vajadzētu nodrošināt pilnvaras, lai tās varētu efektīvi veikt uzraudzīšanas pienākumus un īstenot visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu, ka maksājumu pakalpojumu sniedzēji ievēro šo regulu.

(18)

Lai nodrošinātu, ka šīs regulas nepareizas piemērošanas gadījumos ir pieejamas pārsūdzības iespējas, dalībvalstīm būtu jānodrošina atbilstošas un efektīvas procedūras sūdzību vai pārsūdzību pieņemšanai un jebkādu strīdu atrisināšanai starp maksājumu pakalpojumu lietotāju un maksājumu pakalpojumu sniedzēju. Ir arī svarīgi, lai tiktu izraudzītas kompetentās iestādes un ārpustiesas pārsūdzības struktūras.

(19)

Ir svarīgi nodrošināt, lai kompetentās iestādes un ārpustiesas pārsūdzības struktūras Savienībā aktīvi sadarbotos, nodrošinot saistībā ar šo regulu radušos pārrobežu strīdu raitu un savlaicīgu atrisināšanu. Vajadzētu nodrošināt, lai šādu sadarbību varētu īstenot, veicot apmaiņu ar informāciju par tiesību aktiem vai juridisko praksi to jurisdikcijā, vai, attiecīgā gadījumā, nododot otrai pusei sūdzību un pārsūdzību procedūras vai arī pārņemot tās no otras puses.

(20)

Ir svarīgi, lai dalībvalstis savos tiesību aktos paredzētu iedarbīgas, samērīgas un atturošas sankcijas par šīs regulas neievērošanu.

(21)

Šīs regulas piemērošanai arī uz citām valūtām, kas nav euro, būtu nepārprotamas priekšrocības, jo īpaši aptverto maksājumu skaita ziņā. Tādēļ, lai atļautu dalībvalstīm, kurās neizmanto euro kā valūtu, šīs regulas piemērošanu attiecināt uz pārrobežu maksājumiem, kas denominēti to valsts valūtā, būtu jāparedz paziņošanas procedūra.

(22)

Komisijai būtu jāiesniedz Eiropas Parlamentam, Padomei, ECB un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai ziņojums par noteikumu piemērošanu, ar kuriem vienādo pārrobežu maksājumu izmaksas euro un iekšzemes darījumu izmaksas valstu valūtās, kā arī par šajā regulā izklāstīto informēšanas prasību attiecībā uz valūtas konvertēšanu efektivitāti. Komisijai būtu arī jāanalizē turpmākas iespējas un minēto iespēju tehniskā realizējamība, proti, vienādu maksu noteikuma attiecināšana uz visām Savienības valūtām un maksu par valūtas konvertēšanu pārredzamības un salīdzināmības turpmāka uzlabošana, kā arī iespējas akceptēt valūtas konvertēšanu, ko veic puses, kas nav maksātāja maksājumu pakalpojumu sniedzējs, atspējošana un iespējošana.

(23)

Ņemot vērā to, ka šīs regulas mērķus nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet minētās rīcības mēroga vai iedarbības dēļ minētos mērķus var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minēto mērķu sasniegšanai,

1)

“pārrobežu maksājums” ir elektroniski apstrādāts maksājuma darījums, ko ierosina maksātājs vai maksājuma saņēmējs vai ar maksājuma saņēmēja starpniecību, ja maksātāja un maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzēji atrodas dažādās dalībvalstīs;

2)

“iekšzemes maksājums” ir elektroniski apstrādāts maksājuma darījums, ko ierosina maksātājs vai maksājuma saņēmējs vai ar maksājuma saņēmēja starpniecību, ja maksātāja un maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzēji atrodas vienā un tajā pašā dalībvalstī;

3)

“maksātājs” ir tāda fiziska vai juridiska persona, kura ir maksājumu konta turētājs un kura atļauj veikt maksājuma uzdevumu no šā maksājumu konta, vai gadījumā, ja nav maksājumu konta, tad fiziska vai juridiska persona, kas dod maksājuma uzdevumu;

4)

“maksājuma saņēmējs” ir fiziska vai juridiska persona, kas ir pārskaitāmo naudas līdzekļu iecerētais saņēmējs;

5)

“maksājumu pakalpojumu sniedzējs” ir jebkura juridisku personu kategorija, kas minēta Direktīvas (ES) 2015/2366 1. panta 1. punktā, un fiziskas vai juridiskas personas, kas minētas minētās direktīvas 32. pantā, taču ne tās iestādes, kuras uzskaitītas Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/36/ES (8) 2. panta 5. punkta 2. līdz 23. apakšpunktā un kuras gūst labumu no dalībvalstu atbrīvojuma, ko piešķir saskaņā ar Direktīvas (ES) 2015/2366 2. panta 5. punktu;

6)

“maksājumu pakalpojumu lietotājs” ir fiziska vai juridiska persona, kas izmanto maksājuma pakalpojumu kā maksātājs vai maksājuma saņēmējs, vai gan kā maksātājs, gan kā maksājuma saņēmējs;

7)

“maksājuma darījums” ir maksātāja vai maksājuma saņēmēja vai ar maksājuma saņēmēja starpniecību uzsākta darbība, nododot, pārvedot vai izņemot naudas līdzekļus, neatkarīgi no maksātāja vai maksājuma saņēmēja attiecību pamatā esošajiem pienākumiem;

8)

“maksājuma uzdevums” ir maksātāja vai maksājuma saņēmēja rīkojums savam maksājumu pakalpojumu sniedzējam, ar ko pieprasa izpildīt maksājuma darījumu;

9)

“maksa” ir jebkura summa, ko no maksājumu pakalpojumu lietotāja iekasē maksājumu pakalpojumu sniedzējs un kas ir tieši vai netieši saistīta ar maksājumu darījumu, jebkura summa, ko no maksājumu pakalpojumu lietotāja iekasē maksājumu pakalpojumu sniedzējs vai puse, kas sniedz valūtas konvertēšanas pakalpojumus saskaņā ar Direktīvas (ES) 2015/2366 59. panta 2. punktu attiecībā uz valūtas konvertēšanas pakalpojumu, vai to apvienojums;

10)

“līdzekļi” ir banknotes un monētas, virtuālā nauda un elektroniskā nauda, kā tā noteikta 2. panta 2. punktā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/110/EK (9);

11)

“patērētājs” ir fiziska persona, kas darbojas nolūkos, kas nav saistīti ar šīs personas veiktu tirdzniecību, uzņēmējdarbību vai profesiju;

12)

“mikrouzņēmums” ir uzņēmums, kurš maksājumu pakalpojumu nolīguma noslēgšanas brīdī atbilst Komisijas Ieteikuma 2003/361/EK (10) pielikuma 1. pantā un 2. panta 1. un 3. punktā noteiktajām prasībām;

13)

“savstarpējās apmaiņas maksa” ir maksa, ko maksātāja un maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzēji viens otram maksā par katru tiešā debeta darījumu;

14)

“tiešā debeta maksājums” ir maksājuma pakalpojums no maksātāja maksājumu konta, ja maksājuma darījumu ierosina maksājuma saņēmējs, pamatojoties uz maksātāja piekrišanu maksājuma saņēmējam vai arī maksātāja vai maksājuma saņēmēja maksājumu pakalpojumu sniedzējam;

15)

“tiešā debeta shēma” ir tiešā debeta darījumu veikšanas noteikumu, praktisko darbību un standartu kopums, par kuru vienojušies maksājumu pakalpojumu sniedzēji.

(1)

Kopš Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2019/833 (3) pieņemšanas Ziemeļrietumu Atlantijas zvejniecības organizācija (NAFO) 41. un 42. gadskārtējā sanāksmē attiecīgi 2019. un 2020. gadā ir pieņēmusi vairākus juridiski saistošus lēmumus par tās pārziņā esošo zvejas resursu saglabāšanu.

(2)

Minētie lēmumi ir adresēti NAFO līgumslēdzējām pusēm, taču tajos ir ietverti arī operatoru (piemēram, kuģu kapteiņu) pienākumi. Spēkā ir stājušies jauni NAFO saglabāšanas un izpildes panākšanas pasākumi (CEM), kas ir saistoši visām NAFO līgumslēdzējām pusēm. Tie ir jāiestrādā Savienības tiesību aktos tādā mērā, ciktāl Savienības tiesību aktos tie vēl nav paredzēti.

(3)

Tāpēc Regula (ES) 2019/833 būtu jāpielāgo, lai piemērotu NAFO noteiktās linuma acu mērīšanas normas, ieviestu NAFO izmantoto “zvejas kuģa” definīciju, tā panākot, ka Savienības kontroles un izpildes panākšanas iestādes darbojas saskaņā ar citām NAFO līgumslēdzējām pusēm, un uzlabotu informācijas plūsmu starp dalībvalstu iestādēm, Komisiju un NAFO izpildsekretāru.

(4)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2019/473 (4) 3. pantu Eiropas Zivsaimniecības kontroles aģentūras (EFCA) pienākums cita starpā ir organizēt dalībvalstu veikto zivsaimniecības kontroles un inspekcijas darbību operatīvo koordināciju, lai īstenotu starptautiskas kontroles un inspekcijas programmas, tādas kā NAFO kopīgā inspekcijas un pārraudzības shēma, un palīdzēt dalībvalstīm darīt zināmu Komisijai un trešām personām informāciju par zvejas darbībām un kontroles un inspekcijas pasākumiem. Tāpēc ir lietderīgi, ka EFCA būtu tā struktūra, kas no dalībvalstīm saņem un NAFO izpildsekretāram nosūta informāciju par kontroli un inspekciju, piemēram, jūrā veiktas inspekcijas ziņojumus un paziņojumus par kontroles novērotāju shēmu.

(5)

CEM procedūra, saskaņā ar kuru līgumslēdzējas puses informāciju nosūta uz NAFO uzraudzības, kontroles un pārraudzības (MCS) tīmekļa vietni, paredz, ka nosūtāmā informācija ir sūtāma NAFO izpildsekretāram. Tāpēc, lai atspoguļotu šīs izmaiņas un precizētu kanālus, kas dalībvalstīm jāizmanto attiecīgās informācijas nosūtīšanai, ir jāatjaunina attiecīgie Regulas (ES) 2019/833 noteikumi.

(6)

Ir arī jāiestrādā CEM noteikumi par Grenlandes haizivs (Somniosus microcephalus) aizsardzību, fraktēšanas līgumu noteikumi jāsaskaņo ar CEM noteikumiem un jāprecizē, ka līgumslēdzējai pusei, kas ir ostas valsts, ir jādod piekrišana citas līgumslēdzējas puses inspektoru izvietošanai.

(7)

Iespējams, ka NAFO gadskārtējās sanāksmēs varētu grozīt konkrētus CEM noteikumus, ja saistībā ar krājumu biomasas izmaiņām un grunts zvejas darbību teritoriālo ierobežojumu pārskatīšanu tiks ieviesti jauni tehniskie pasākumi. Tāpēc, lai pirms zvejas sezonas sākuma Savienības tiesību aktos ātri iestrādātu turpmākus CEM grozījumus, būtu jādeleģē Komisijai pilnvaras pieņemt aktus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 290. pantu attiecībā uz linuma acu izmēru, šķirotājrežģu vai restu un savienojuma ķēžu regulējumu ziemeļu garneles zvejā un attiecībā uz grunts zvejas darbību teritoriālajiem ierobežojumiem. Ir īpaši būtiski, lai Komisija, veicot sagatavošanas darbus, rīkotu atbilstīgas apspriešanās, tostarp ekspertu līmenī, un lai minētās apspriešanās tiktu rīkotas saskaņā ar principiem, kas noteikti 2016. gada 13. aprīļa Iestāžu nolīgumā par labāku likumdošanas procesu (5). Jo īpaši, lai deleģēto aktu sagatavošanā nodrošinātu vienādu dalību, Eiropas Parlaments un Padome visus dokumentus saņem vienlaicīgi ar dalībvalstu ekspertiem, un minēto iestāžu ekspertiem ir sistemātiska piekļuve Komisijas ekspertu grupu sanāksmēm, kurās notiek deleģēto aktu sagatavošana.

(8)

Tāpēc būtu jāgroza Regula (ES) 2019/833,

1)

regulas 3. pantu groza šādi:

2)

regulas 5. pantu groza šādi:

3)

regulas 6. panta 1. punkta d) un e) apakšpunktu aizstāj ar šādiem:

4)

regulas 7. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktu aizstāj ar šādiem:

5)

regulā iekļauj šādu pantu:

6)

regulas 10. pantu groza šādi:

7)

regulas 12. pantam pievieno šādus punktus:

8)

regulas 13. pantu groza šādi:

9)

regulas 14. pantā iekļauj šādu punktu:

10)

regulas 18. pantu aizstāj ar šādu:

11)

regulas 23. pantu aizstāj ar šādu:

12)

regulas 25. pantu groza šādi:

13)

regulas 27. pantu groza šādi:

14)

regulas 28. pantu groza šādi:

15)

regulas 30. pantu groza šādi:

16)

regulas 33. pantu groza šādi:

17)

regulas 34. pantu groza šādi:

18)

regulas 35. pantu groza šādi:

19)

regulas 39. pantu groza šādi:

20)

regulas 45. pantu aizstāj ar šādu:

21)

regulas 50. panta 2. punktam pievieno šādus apakšpunktus:

22)

pielikumu groza šādi:

(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/58/EK (3) ir paredzēti noteikumi, kas nodrošina tiesības uz privāto dzīvi un konfidencialitāti attiecībā uz persondatu apstrādi datu apmaiņā elektronisko komunikāciju nozarē. Minētā direktīva konkretizē un papildina Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2016/679 (4).

(2)

Direktīva 2002/58/EK attiecas uz persondatu apstrādi saistībā ar publiski pieejamu elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanu. Līdz 2020. gada 21. decembrim tika piemērota “elektronisko komunikāciju pakalpojuma” definīcija, kas izklāstīta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/21/EK (5) 2. panta c) punktā. Minētajā datumā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/1972 (6) Direktīvu 2002/21/EK atcēla. “Elektronisko sakaru pakalpojuma” definīcija, kas paredzēta Direktīvas (ES) 2018/1972 2. panta 4. punktā, ietver numurneatkarīgus starppersonu sakaru pakalpojumus, kā definēts minētās direktīvas 2. panta 7. punktā. Tāpēc numurneatkarīgi starppersonu sakaru pakalpojumi, kas ietver, piemēram, Interneta protokola balss pārraidi, ziņojumapmaiņas un tīmekļa e-pasta pakalpojumus, 2020. gada 21. decembrī tika iekļauti Direktīvas 2002/58/EK darbības jomā.

(3)

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību (LES) 6. panta 1. punktu Savienība atzīst Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (“Harta”) izklāstītās tiesības, brīvības un principus. Hartas 7. pants aizsargā ikvienas personas pamattiesības uz privātās un ģimenes dzīves, mājokļa un saziņas neaizskaramību, tostarp komunikācijas konfidencialitāti. Hartas 8. pantā ir ietvertas tiesības uz persondatu aizsardzību.

(4)

Apvienoto Nāciju Organizācijas 1989. gada Konvencijas par bērna tiesībām (UNCRC) 3. panta 1. punktā un Hartas 24. panta 2. punktā ir paredzēts, ka visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes vai privātas iestādes, pirmkārt jāņem vērā bērna intereses. Turklāt UNCRC 3. panta 2. punktā un Hartas 24. panta 1. punktā ir minētas bērnu tiesības uz šādu viņu labbūtībai nepieciešamo aizsardzību un gādību.

(5)

Bērnu aizsardzība gan bezsaistē, gan tiešsaistē ir viena no Savienības prioritātēm. Seksuāla vardarbība pret bērniem un bērnu seksuāla izmantošana ir nopietns cilvēktiesību un pamattiesību pārkāpums, jo īpaši attiecībā uz bērnu tiesībām tikt aizsargātiem pret jebkāda veida vardarbību, nežēlīgu vai nevērīgu izturēšanos, sliktu izturēšanos vai ekspluatāciju, tostarp seksuālu vardarbību, kā paredzēts UNCRC un Hartā. Digitalizācija sabiedrībai un ekonomikai ir devusi daudz ieguvumu, bet tā arī ir radījusi problēmas, tostarp aizvien lielāku seksuālu vardarbību pret bērniem tiešsaistē. Komisija 2020. gada 24. jūlijā pieņēma paziņojumu “ES stratēģija efektīvākai cīņai pret bērnu seksuālu izmantošanu” (“Stratēģija”). Šīs stratēģijas mērķis ir Savienības līmenī efektīvi reaģēt uz noziegumiem, kas saistīti ar seksuālu vardarbību pret bērniem.

(6)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/93/ES (7) ar šo regulu netiek reglamentēta dalībvalstu politika attiecībā uz seksuālām darbībām ar savstarpēju piekrišanu, kurās var būt iesaistīti bērni un kuras var uzskatīt par normālu seksualitātes atklāšanu cilvēka attīstības gaitā, ņemot vērā dažādās kultūras un tiesību tradīcijas, kā arī jaunus veidus, kā bērni un jaunieši savā starpā veido un uztur attiecības, tostarp, izmantojot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas.

(7)

Daži konkrētu numurneatkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu sniedzēji (“pakalpojumu sniedzēji”), piemēram, tīmekļa pasta un ziņojumapmaiņas pakalpojumu sniedzēji, jau brīvprātīgi izmanto īpašas tehnoloģijas, lai atklātu seksuālu vardarbību pret bērniem tiešsaistē savos pakalpojumos un ziņotu par to tiesībaizsardzības iestādēm un organizācijām, kas darbojas sabiedrības interesēs pret seksuālu vardarbību pret bērniem, un tas tiek darīts, skenējot vai nu saturu, piemēram, attēlus un tekstu, vai arī komunikācijas informācijas plūsmas datus, dažos gadījumos izmantojot vēsturiskos datus. Minētajās darbībās varētu izmantot jaukšanas algoritma tehnoloģiju attiecībā uz attēliem un video, kā arī klasifikatorus un mākslīgo intelektu teksta vai informācijas plūsmas datu analīzei. Izmantojot jaukšanas algoritma tehnoloģiju, par tiešsaistes materiāliem, kuros atspoguļota seksuāla vardarbība pret bērniem, tiek ziņots pozitīva trāpījuma gadījumā, proti, ja ir sakritība, salīdzinot attiecīgo attēlu vai video ar unikālu nerekonvertējamu jaucējvērtību (“hash”) no datubāzes, kuru uztur organizācija, kas darbojas sabiedrības interesēs pret seksuālu vardarbību pret bērniem, un kurā ir iekļauts pārbaudīts tiešsaistes materiāls, kurā atspoguļota seksuāla vardarbība pret bērniem. Minētie pakalpojumu sniedzēji izmanto valstu palīdzības dienestus ziņošanai par tiešsaistes materiāliem, kuros atspoguļota seksuāla vardarbība pret bērniem, un vēršas pie organizācijām, kuras atrodas gan Savienībā, gan trešās valstīs, un kuru mērķis ir identificēt bērnus, samazināt bērnu seksuālu izmantošanu un seksuālu vardarbību pret viņiem un novērst bērnu viktimizāciju. Šādas organizācijas varētu neietilpt Regulas (ES) 2016/679 darbības jomā. Šādām brīvprātīgajām darbībām kopā ir liela nozīme cietušo, kuru pamattiesības uz cilvēka cieņu un fizisko un garīgo neaizskaramību ir nopietni pārkāptas, identificēšanā un glābšanā. Šādām brīvprātīgām darbībām ir liela nozīme arī tiešsaistes materiālu, kuros atspoguļota seksuāla vardarbība pret bērniem, turpmākas izplatīšanas samazināšanā, un palīdzot identificēt likumpārkāpējus un veikt izmeklēšanu šajā sakarā, un novērst, atklāt un izmeklēt nodarījumus, kas saistīti ar seksuālu vardarbību pret bērniem, kā arī īstenot kriminālvajāšanu par šiem nodarījumiem.

(8)

Neatkarīgi no to leģitīmā mērķa pakalpojumu sniedzēju brīvprātīgās darbības, lai atklātu seksuālu vardarbību pret bērniem tiešsaistē savos pakalpojumos un ziņotu par to, ir iejaukšanās visu numurneatkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu lietotāju (“lietotāji”) pamattiesībās uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un persondatu aizsardzību. Jebkurus pamattiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, tostarp komunikācijas konfidencialitāti, izmantošanas ierobežojumus nevar pamatot tikai ar to, ka pakalpojumu sniedzēji lietoja dažas tehnoloģijas laikā, kad numurneatkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumi neietilpa “elektronisko sakaru pakalpojumu” definīcijā. Šādi ierobežojumi ir iespējami tikai ar attiecīgiem nosacījumiem. Atbilstīgi Hartas 52. panta 1. punktam šādiem ierobežojumiem jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē tiesību uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību un persondatu aizsardzību būtība, un tiem, ievērojot proporcionalitātes principu, ir jābūt nepieciešamiem un patiešām jāatbilst sabiedrības interešu mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības. Ja šādi ierobežojumi pastāvīgi ietver vispārēju un nediferencētu visu lietotāju komunikācijas uzraudzību un analīzi, tiek ietekmētas tiesības uz komunikācijas konfidencialitāti.

(9)

Līdz 2020. gada 20. decembrim persondatu apstrādi, ko veic pakalpojumu sniedzēji, izmantojot brīvprātīgus pasākumus nolūkā atklāt seksuālu vardarbību pret bērniem tiešsaistē savos pakalpojumos un ziņot par to, un izņemt no saviem pakalpojumiem tiešsaistes materiālus, kuros atspoguļota seksuāla vardarbība pret bērniem, reglamentēja vienīgi Regula (ES) 2016/679. Ar Direktīvu (ES) 2018/1972, kas bija jātransponē līdz 2020. gada 20. decembrim, pakalpojumu sniedzēji tika iekļauti Direktīvas 2002/58/EK darbības jomā. Lai šādus brīvprātīgus pasākumus varētu turpināt izmantot arī pēc 2020. gada 20. decembra, pakalpojumu sniedzējiem būtu jāatbilst šajā regulā izklāstītajiem nosacījumiem. Regulu (ES) 2016/679 turpinās piemērot persondatu apstrādei, kas tiek veikta šādu brīvprātīgu pasākumu ietvaros.

(10)

Direktīvā 2002/58/EK nav īpašu noteikumu par persondatu apstrādi saistībā ar elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanu veic pakalpojumu sniedzēji, lai atklātu seksuālu vardarbību pret bērniem tiešsaistē savos pakalpojumos un ziņotu par to, un izņemtu no saviem pakalpojumiem tiešsaistes materiālus, kuros atspoguļota seksuāla vardarbība pret bērniem. Tomēr saskaņā ar Direktīvas 2002/58/EK 15. panta 1. punktu dalībvalstis var pieņemt leģislatīvus pasākumus, lai ierobežotu inter alia minētās direktīvas 5. un 6. pantā minēto tiesību un pienākumu darbības jomu, kas attiecas uz komunikācijas un informācijas plūsmas datu konfidencialitāti, nolūkā novērst, atklāt un izmeklēt noziedzīgus nodarījumus, kas saistīti ar seksuālu vardarbību pret bērniem, un saukt pie atbildības par tiem. Šādu valsts līmeņa leģislatīvo pasākumu neesamības gadījumā un kamēr nav pieņemts ilgtermiņa tiesiskais regulējums, kas Savienības līmenī apkarotu seksuālu vardarbību pret bērniem, pakalpojumu sniedzēji vairs nevar balstīties uz Regulu (ES) 2016/679, lai turpinātu izmantot brīvprātīgos pasākumus ar mērķi arī pēc 2020. gada 21. decembra atklāt seksuālu vardarbību pret bērniem tiešsaistē savos pakalpojumos un ziņot par to, un izņemt no saviem pakalpojumiem tiešsaistes materiālus, kuros atspoguļota seksuāla vardarbība pret bērniem. Šī regula neparedz juridisku pamatu persondatu apstrādei, kuru veic pakalpojumu sniedzēji vienīgi nolūkā atklāt seksuālu vardarbību pret bērniem tiešsaistē savos pakalpojumos, un ziņot par to un izņemt no saviem pakalpojumiem tiešsaistes materiālus, kuros atspoguļota seksuāla vardarbība pret bērniem, taču tā paredz atkāpes no konkrētiem Direktīvas 2002/58/EK noteikumiem. Ar šo regulu paredz papildu aizsardzības pasākumus, kas jāievēro pakalpojumu sniedzējiem, ja viņi vēlas balstīties uz to.

(11)

Datu apstrāde šīs regulas nolūkos varētu ietvert īpašu kategoriju persondatu apstrādi, kā izklāstīts Regulā(ES) 2016/679. Tādu attēlu un videomateriālu apstrāde ar noteiktiem tehniskiem līdzekļiem, kas ļauj veikt fiziskas personas unikālu identifikāciju vai autentifikāciju, ir uzskatāma par īpašu kategoriju persondatu apstrādi.

(12)

Šī regula paredz pagaidu atkāpi no Direktīvas 2002/58/EK 5. panta 1. punkta un 6. panta 1. punkta, kas aizsargā komunikācijas un informācijas plūsmas datu konfidencialitāti. Pakalpojumu sniedzēju brīvprātīgi veikta tehnoloģiju izmantošana persondatu un citu datu apstrādei tādā apjomā, kāds nepieciešams, lai atklātu seksuālu vardarbību pret bērniem tiešsaistē savos pakalpojumos un ziņotu par to, un izņemtu no saviem pakalpojumiem tiešsaistes materiālus, kuros atspoguļota seksuāla vardarbība pret bērniem, ietilpst šajā regulā paredzētās atkāpes darbības jomā, ar noteikumu, ka šādā izmantošanā tiek ievēroti šīs regulas nosacījumi, un tāpēc uz to attiecas Regulā (ES) 2016/679 paredzētie aizsardzības pasākumi un nosacījumi.

(13)

Direktīva 2002/58/EK tika pieņemta, pamatojoties uz Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 114. pantu. Turklāt ne visas dalībvalstis ir pieņēmušas leģislatīvus pasākumus saskaņā ar Direktīvu 2002/58/EK, lai ierobežotu tādu tiesību un pienākumu darbības jomu, kas saistīti ar komunikācijas un informācijas plūsmas datu konfidencialitāti, kā izklāstīts minētajā direktīvā, un šādu pasākumu pieņemšana ir saistīta ar būtisku sadrumstalotības risku, kas varētu negatīvi ietekmēt iekšējo tirgu. Līdz ar to šai regulai būtu jābalstās uz LESD 114. pantu.

(14)

Ņemot vērā to, ka datus, kas attiecas uz elektronisko komunikāciju, kurā iesaistītas fiziskas personas, parasti uzskata par persondatiem, šai regulai būtu jābalstās arī uz LESD 16. pantu, kas nodrošina īpašu juridisko pamatu, uz kā pieņemt noteikumus par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz persondatu apstrādi, ko veic Savienības iestādes, struktūras, biroji un aģentūras, un dalībvalstis, īstenojot darbības, kuras ietilpst Savienības tiesību aktu darbības jomā, un noteikumus par šādu datu brīvu apriti.

(15)

Regulu (ES) 2016/679 piemēro persondatu apstrādei saistībā ar elektronisko sakaru pakalpojumu sniegšanu, ko veic pakalpojumu sniedzēji vienīgi nolūkā atklāt seksuālu vardarbību pret bērniem tiešsaistē savos pakalpojumos un ziņot par to, un izņemt no saviem pakalpojumiem tiešsaistes materiālus, kuros atspoguļota seksuāla vardarbība pret bērniem, ciktāl minētā apstrāde ietilpst šajā regulā paredzētās atkāpes darbības jomā.

(16)

Šīs regulas piemērošanas nolūkos izmantoto tehnoloģiju veidiem vajadzētu būt tādiem, kas saskaņā ar nozares jaunākajiem sasniegumiem vismazāk pārkāpj privātumu. Minētās tehnoloģijas nevajadzētu izmantot, lai sistemātiski filtrētu un skenētu komunikācijas tekstu, ja vien tas netiek darīts vienīgi nolūkā atklāt pazīmes, kas norāda uz iespējamiem konkrētiem iemesliem, kuri rada aizdomas par seksuālu vardarbību pret bērniem tiešsaistē, un ar tām nevajadzētu būt iespējai noteikt precīzu komunikācijas saturu. Ja tehnoloģiju izmanto uzmākšanās bērniem identificēšanai, šādiem konkrētiem aizdomu iemesliem būtu jābalstās uz objektīvi noteiktiem riska faktoriem, piemēram, vecuma atšķirību un bērna iespējamo iesaisti skenētajā komunikācijā.

(17)

Vajadzētu būt ieviestām atbilstošām procedūrām un pārsūdzības mehānismiem ar mērķi nodrošināt, ka personas var iesniegt sūdzības pakalpojumu sniedzējiem. Šādas procedūras un mehānismi jo īpaši attiecas uz gadījumiem, kad saturs, kas nav seksuāla vardarbība pret bērniem tiešsaistē, ir izņemts vai par to ziņots tiesībaizsardzības iestādēm vai organizācijai, kas darbojas sabiedrības interesēs pret seksuālu vardarbību pret bērniem.

(18)

Lai pēc iespējas nodrošinātu precizitāti un uzticamību, šīs regulas piemērošanas nolūkos izmantotajai tehnoloģijai saskaņā ar nozares jaunākajiem sasniegumiem vajadzētu spēt maksimāli ierobežot kļūdu skaitu un īpatsvaru (“pseidopozitīvi rezultāti”) un vajadzības gadījumā būtu nekavējoties jālabo šādas tomēr radušās kļūdas.

(19)

Apstrādātajiem satura datiem un informācijas plūsmas datiem un persondatiem, kas iegūti, veicot darbības, uz kurām attiecas šī regula, un laikposmam, kurā dati pēc tam tiek glabāti gadījumā, ja identificēta iespējama seksuāla vardarbība pret bērniem tiešsaistē, būtu jāpaliek ierobežotiem līdz līmenim, kas ir absolūti nepieciešams minēto darbību veikšanai. Jebkuri dati būtu nekavējoties un neatgriezeniski jāizdzēš, tiklīdz tie vairs nav absolūti nepieciešami kādam no šajā regulā noteiktajiem mērķiem, tostarp gadījumos, kad nav aizdomas par seksuālu vardarbību pret bērniem tiešsaistē, un jebkurā gadījumā ne vēlāk kā 12 mēnešus no dienas, kad atklājušās aizdomas par seksuālu vardarbību pret bērniem tiešsaistē. Tam nevajadzētu skart iespēju attiecīgos satura datus un informācijas plūsmas datus glabāt saskaņā ar Direktīvu 2002/58/EK. Šī regula neskar to, kā tiek piemērots jebkurš cits Savienības vai valsts tiesību aktos paredzēts juridisks pienākums uzglabāt datus, kas attiecas uz pakalpojumu sniedzējiem.

(20)

Šī regula neliedz pakalpojumu sniedzējam, kurš tiesībaizsardzības iestādēm ziņojis par seksuālu vardarbību pret bērniem tiešsaistē, pieprasīt tiesībaizsardzības iestādēm sniegt apstiprinājumu par šāda ziņojuma saņemšanu.

(21)

Lai nodrošinātu pārredzamību un pārskatatbildību attiecībā uz darbībām, kas veiktas saskaņā ar šajā regulā paredzēto atkāpi, pakalpojumu sniedzējiem līdz 2022. gada 3. februārim un pēc tam katru gadu līdz 31. janvārim būtu jāpublicē un kompetentajai uzraudzības iestādei, kas izraudzīta saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679 (“uzraudzības iestāde”), un Komisijai jāiesniedz ziņojumi. Šādiem ziņojumiem būtu jāaptver apstrāde, kas ietilpst šīs regulas darbības jomā, tostarp apstrādāto datu veids un apjoms, persondatu apstrādes konkrētie pamati saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679, pamati persondatu nosūtīšanai ārpus Savienības saskaņā ar Regulas (ES) 2016/679 V nodaļu (attiecīgā gadījumā), konstatēto seksuālas vardarbības pret bērniem tiešsaistē gadījumu skaits, nošķirot tiešsaistes materiālus, kuros atspoguļota seksuāla vardarbība pret bērniem, un uzmākšanās bērniem gadījumi, to gadījumu skaits, kad lietotājs ir iesniedzis sūdzību iekšējā pārsūdzības mehānismā vai lūdzis tiesisko aizsardzību, un šādu sūdzību un tiesvedību iznākums, dažādo izmantoto tehnoloģiju kļūdu skaits un īpatsvars (pseidopozitīvi rezultāti), pasākumi, kas piemēroti, lai ierobežotu kļūdu īpatsvaru, un panākto kļūdu īpatsvars, saglabāšanas politika un piemērotie datu aizsardzības pasākumi saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679, un to organizāciju nosaukumi, kuras darbojas sabiedrības interesēs pret seksuālu vardarbību pret bērniem, un ar kurām saskaņā ar šo regulu ir kopīgoti dati.

(22)

Lai atbalstītu uzraudzības iestādes to uzdevumu izpildē, Komisijai būtu jāprasa Eiropas Datu aizsardzības kolēģijai nākt klajā ar pamatnostādnēm attiecībā uz apstrādes, kas ietilpst šajā regulā paredzētās atkāpes darbības jomā, atbilstību Regulai (ES) 2016/679. Uzraudzības iestādēm novērtējot to, vai jau esošās vai jaunās izmantojamās tehnoloģijas atbilst nozares jaunākajiem sasniegumiem, vismazāk pārkāpj privātumu un darbojas, pamatojoties uz atbilstošu juridisko pamatu saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679, minētajām pamatnostādnēm jo īpaši būtu jāpalīdz šīm uzraudzības iestādēm sniegt konsultācijas iepriekšējas apspriešanās procedūras ietvaros, kas izklāstīta minētajā regulā.

(23)

Šī regula ierobežo tiesības uz komunikācijas konfidencialitātes aizsardzību un atkāpjas no lēmuma, kas pieņemts saskaņā ar Direktīvu (ES) 2018/1972, proti, piemērot numurneatkarīgiem starppersonu sakaru pakalpojumiem tādus pašus noteikumus, kādus piemēro visiem pārējiem elektronisko sakaru pakalpojumiem attiecībā uz privāto dzīvi, taču šīs ierobežošanas vienīgais nolūks ir atklāt minētajos pakalpojumos seksuālu vardarbību pret bērniem tiešsaistē un ziņot par to tiesībaizsardzības iestādēm vai organizācijām, kas darbojas sabiedrības interesēs pret seksuālu vardarbību pret bērniem, un izņemt no minētajiem pakalpojumiem tiešsaistes materiālus, kuros atspoguļota seksuāla vardarbība pret bērniem. Tādēļ šīs regulas piemērošanas laikposms būtu jāierobežo līdz trim gadiem no tās piemērošanas dienas, lai dotu pietiekami daudz laika jauna ilgtermiņa tiesiskā regulējuma pieņemšanai. Ja ilgtermiņa tiesisko regulējumu pieņem un tas stājas spēkā pirms minētās dienas, ar šo ilgtermiņa tiesisko regulējumu šī regula būtu jāatceļ.

(24)

Attiecībā uz visām pārējām darbībām, kas ietilpst Direktīvas 2002/58/EK darbības jomā, pakalpojumu sniedzējiem būtu jāpiemēro minētajā direktīvā noteiktie īpašie pienākumi un līdz ar to uz viņiem jāattiecina saskaņā ar minēto direktīvu izraudzīto kompetento iestāžu uzraudzības un izmeklēšanas pilnvaras.

(25)

Galšifrēšana ir svarīgs līdzeklis, ar ko garantēt drošu un konfidenciālu lietotāju, tostarp bērnu, komunikāciju. Jebkuru šifrēšanas vājināšanu varētu izmantot ļaunprātīgas trešās personas. Tādēļ nekas šajā regulā nebūtu jāinterpretē kā galšifrēšanas aizliegums vai vājināšana.

(26)

Tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, tostarp komunikācijas konfidencialitāti, ir pamattiesības, kuras garantē Hartas 7. pants. Tādējādi tas ir arī priekšnoteikums drošai komunikācijai starp bērniem, kuri cietuši no seksuālās vardarbības, un uzticamu pieaugušo vai organizācijām, kas apkaro seksuālu vardarbību pret bērniem, un komunikācijai starp cietušajiem un viņu juristiem.

(27)

Šai regulai nevajadzētu skart valsts tiesību aktos paredzētos noteikumus par dienesta noslēpumu, piemēram, noteikumus par profesionālās komunikācijas aizsardzību starp ārstiem un viņu pacientiem, starp žurnālistiem un to avotiem vai starp juristiem un viņu klientiem – jo īpaši tāpēc, ka konfidencialitāte attiecībā uz komunikāciju starp juristiem un viņu klientiem ir būtiska, lai nodrošinātu tiesību uz aizstāvību efektīvu īstenošanu kā būtisku elementu tiesībās uz taisnīgu tiesu. Šai regulai nevajadzētu skart arī valsts noteikumus par reģistriem par publiskām iestādēm vai organizācijām, kas piedāvā konsultācijas grūtībās nonākušām personām.

(28)

Pakalpojumu sniedzējiem būtu jāpaziņo Komisijai to organizāciju nosaukumi, kuras darbojas sabiedrības interesēs pret seksuālu vardarbību pret bērniem, un kurām tie saskaņā ar šo regulu ziņo par iespējamu seksuālu vardarbību pret bērniem tiešsaistē. Lai gan tikai pakalpojumu sniedzēju ziņā ir darboties kā pārziņiem, lai novērtētu, ar kuru trešo personu tie var dalīties ar persondatiem saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679, Komisijai būtu jānodrošina pārredzamība attiecībā uz to, kā tiek nodota informācija par iespējamiem seksuālas vardarbības pret bērniem tiešsaistē gadījumiem, savā tīmekļa vietnē publiskojot to organizāciju sarakstu, kas darbojas sabiedrības interesēs pret seksuālu vardarbību pret bērniem. Minētajam publiskajam sarakstam vajadzētu būt viegli pieejamam. Minēto sarakstu vajadzētu būt iespējai izmantot arī pakalpojumu sniedzējiem, lai apzinātu attiecīgās organizācijas globālajā cīņā pret seksuālu vardarbību pret bērniem tiešsaistē. Minētajam sarakstam nevajadzētu skart pakalpojumu sniedzēju, kas darbojas kā pārziņi saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679, pienākumus, tostarp to pienākumu jebkādu persondatu nosūtīšanu ārpus Savienības veikt saskaņā ar minētās Regulas V nodaļu un to pienākumu izpildīt visas minētās regulas IV nodaļā noteiktās prasības.

(29)

Statistika, kas dalībvalstīm jāsniedz saskaņā ar šo regulu, ir svarīgi rādītāji politikas, tostarp leģislatīvu pasākumu, izvērtēšanai. Turklāt ir svarīgi atzīt sekundārās viktimizācijas ietekmi, ko rada tādu seksuālas vardarbības pret bērniem upuru attēlu un videomateriālu apmaiņa, kuri varētu būt apritē jau vairākus gadus un kuri nav pilnībā atspoguļoti šādā statistikā.

(30)

Saskaņā ar Regulā (ES) 2016/679 noteiktajām prasībām, jo īpaši prasību, ka dalībvalstīm jāgādā, lai uzraudzības iestādēm tiktu nodrošināti cilvēkresursi, tehniskie un finanšu resursi, kas vajadzīgi to uzdevumu efektīvai izpildei un pilnvaru īstenošanai, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka uzraudzības iestāžu rīcībā ir pietiekami resursi, lai tās varētu efektīvi pildīt savus uzdevumus un īstenot savas pilnvaras saskaņā ar šo regulu.

(31)

Ja pakalpojumu sniedzējs ir veicis novērtējumu par ietekmi uz datu aizsardzību un par tehnoloģiju ir apspriedies ar uzraudzības iestādēm saskaņā ar Regulu (ES) 2016/679 pirms šīs regulas stāšanās spēkā, minētajam pakalpojumu sniedzējam saskaņā ar šo regulu nevajadzētu būt pienākumam veikt papildu novērtējumu par ietekmi uz datu aizsardzību vai apspriešanos ar noteikumu, ka uzraudzības iestādes ir norādījušas, ka datu apstrāde ar minēto tehnoloģiju neradītu augstu risku fizisku personu tiesībām un brīvībām vai ka pārzinis ir veicis pasākumus šāda riska mazināšanai.

(32)

Lietotājiem vajadzētu būt tiesībām uz efektīvu tiesisko aizsardzību gadījumos, kad ir aizskartas viņu tiesības, veicot persondatu un citu datu apstrādi ar mērķi atklāt numurneatkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumos seksuālu vardarbību pret bērniem tiešsaistē un ziņot par to, un no minētajiem pakalpojumiem izņemt tiešsaistes materiālus, kuros atspoguļota seksuāla vardarbība pret bērniem, piemēram, gadījumos, kad par lietotāja saturu vai identitāti ir ziņots organizācijai, kas darbojas sabiedrības interesēs pret seksuālu vardarbību pret bērniem, vai tiesībaizsardzības iestādēm, vai ja lietotāja saturs ir izņemts vai lietotāja konts ir bloķēts, vai lietotājam piedāvātais pakalpojums ir apturēts.

(33)

Saskaņā ar Direktīvu 2002/58/EK un datu minimizēšanas principu persondatu un citu datu apstrādei būtu jāaprobežojas ar satura datiem un saistītās informācijas plūsmas datiem, ciktāl tas absolūti nepieciešams šīs regulas mērķa sasniegšanai.

(34)

Šajā regulā paredzētā atkāpe būtu jāattiecina uz datu kategorijām, kas minētas Direktīvas 2002/58/EK 5. panta 1. punktā un 6. panta 1. punktā un ko piemēro tādu persondatu un nepersondatu apstrādei, kurus apstrādā numurneatkarīgu starppersonu sakaru pakalpojumu sniegšanas kontekstā.

(35)

Šīs regulas mērķis ir noteikt pagaidu atkāpi no konkrētiem Direktīvas 2002/58/EK noteikumiem, neradot iekšējā tirgus sadrumstalotību. Turklāt valsts leģislatīvie pasākumi, visticamāk, netiktu pieņemti laikā visās dalībvalstīs. Tā kā minēto mērķi nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar LES 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā regulā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai. Ar to ievieš pagaidu un stingri ierobežotu atkāpi no Direktīvas 2002/58/EK 5. panta 1. punkta un 6. panta 1. punkta piemērošanas, paredzot virkni aizsardzības pasākumu, lai nodrošinātu, ka tā nepārsniedz noteiktā mērķa sasniegšanai nepieciešamo.

(36)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2018/1725 (8) 42. panta 1. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, kas 2020. gada 10. novembrī sniedza atzinumu,

1)

“numurneatkarīgs starppersonu sakaru pakalpojums” ir numurneatkarīgs starppersonu sakaru pakalpojums, kā definēts Direktīvas (ES) 2018/1972 2. panta 7. punktā;

2)

“tiešsaistes materiāls, kurā atspoguļota seksuāla vardarbība pret bērniem” ir:

3)

“uzmākšanās bērniem” ir jebkāda tīša rīcība, kas uzskatāma par noziedzīgu nodarījumu saskaņā ar Direktīvas 2011/93/ES 6. pantu;

4)

“seksuāla vardarbība pret bērniem tiešsaistē” ir tiešsaistes materiāls, kurā atspoguļota seksuāla vardarbība pret bērniem un uzmākšanās bērniem.

(1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā (ES) 2017/2397 (3) ir noteikti pārejas pasākumi, kuru mērķis ir nodrošināt, ka derīgumu saglabā kvalifikācijas sertifikāti, darba uzskaites grāmatiņas un kuģa žurnāli, kas izdoti pirms direktīvas transponēšanas perioda beigām, un kvalificētiem apkalpes locekļiem dot pietiekami daudz laika pieteikties Savienības kvalifikācijas sertifikāta vai cita par līdzvērtīgu atzīta sertifikāta saņemšanai. Tomēr, izņemot Padomes Direktīvas 96/50/EK (4) 1. panta 5. punktā minētās licences kuģošanai pa Reinu, minētie pārejas pasākumi neattiecas uz trešo valstu izdotiem kvalifikācijas sertifikātiem, darba uzskaites grāmatiņām un kuģa žurnāliem, ko dalībvalstis pašlaik atzinušas saskaņā ar savām valsts prasībām vai starptautiskiem nolīgumiem, kas tiek piemēroti pirms Direktīvas (ES) 2017/2397 stāšanās spēkā.

(2)

Direktīvas (ES) 2017/2397 10. panta 3., 4. un 5. punktā ir noteikta procedūra un nosacījumi trešās valsts iestāžu izdotu sertifikātu, darba uzskaites grāmatiņu vai kuģa žurnālu atzīšanai.

(3)

Ņemot vērā to, ka trešo valstu dokumentu atzīšanas procedūras pamatā ir pieprasījuma iesniedzējas trešās valsts sertifikācijas sistēmu novērtēšana nolūkā noteikt, vai uz pieprasījumā norādīto sertifikātu, darba uzskaites grāmatiņu vai kuģa žurnālu izdošanu attiecas prasības, kas ir identiskas Direktīvā (ES) 2017/2397 noteiktajām prasībām, maz ticams, ka atzīšanas procedūra tiks pabeigta pirms 2022. gada 17. janvāra.

(4)

Lai nodrošinātu netraucētu pāreju uz Direktīvas (ES) 2017/2397 10. pantā noteikto trešo valstu dokumentu atzīšanas sistēmu, ir jānosaka pārejas pasākumi, ar kuriem tiek atvēlēts laikposms, kas vajadzīgs, lai trešās valstis varētu savas prasības saskaņot ar minētajā direktīvā noteiktajām prasībām un lai Komisija varētu novērtēt to sertifikācijas sistēmas un vajadzības gadījumā pieņemt īstenošanas aktu saskaņā ar minētās direktīvas 10. panta 5. punktu. Šie pasākumi arī nodrošinātu juridisko noteiktību privātpersonām un uzņēmējiem, kas darbojas iekšzemes ūdensceļu transporta nozarē. Ņemot vērā minētos mērķus, ir lietderīgi noteikt termiņa beigu datumu trešo valstu dokumentiem, uz kuriem attiecas minētie pārejas pasākumi, atsaucoties uz minētās direktīvas transponēšanas termiņu, kas pagarināts par diviem gadiem.

(5)

Lai nodrošinātu saskanību ar pārejas pasākumiem, kas dalībvalstīm piemērojami saskaņā ar Direktīvas (ES) 2017/2397 38. pantu, pārejas pasākumi, kas piemērojami trešo valstu izdotiem un dalībvalstu atzītiem kvalifikācijas sertifikātiem, darba uzskaites grāmatiņām un kuģa žurnāliem, nebūtu jāpiemēro pēc 2032. gada 17. janvāra. Turklāt šādu kvalifikācijas sertifikātu, darba uzskaites grāmatiņu un kuģa žurnālu atzīšana būtu jāattiecina tikai uz Savienības iekšzemes ūdensceļiem, kuri atrodas attiecīgajā dalībvalstī.

(6)

Lai nodrošinātu saskanību ar pārejas pasākumiem, kas piemērojami dalībvalstu izdotiem kvalifikācijas sertifikātiem, ir lietderīgi precizēt, ka attiecībā uz trešo valstu sertifikātiem Direktīvas (ES) 2017/2397 10. panta 3. punktā minētās prasības ietver arī minētās direktīvas 38. panta 1. un 3. punktā noteiktās prasības attiecībā uz esošo sertifikātu apmaiņu.

(7)

Tāpēc Direktīva (ES) 2017/2397 būtu attiecīgi jāgroza nolūkā iekšzemes ūdensceļu transporta uzņēmumiem un darbiniekiem nodrošināt juridisko skaidrību un noteiktību.

(8)

Saskaņā ar Direktīvas (ES) 2017/2397 39. panta 4. punktu dalībvalstīm, kurās kuģošana pa iekšzemes ūdensceļiem tās teritorijā nav tehniski iespējama, nav pienākuma transponēt minēto direktīvu. Minētā atkāpe būtu mutatis mutandis jāpiemēro arī šai direktīvai.

(9)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi, proti, noteikt pārejas pasākumus trešo valstu sertifikātu atzīšanai, nevar pietiekami sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet mēroga un iedarbības dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(10)

Lai dalībvalstis varētu nekavējoties veikt šajā direktīvā noteikto pasākumu transponēšanu, tai būtu jāstājas spēkā nākamajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī,

1)

direktīvas 10. panta 3. punktu aizstāj ar šādu:

2)

direktīvas 38. pantam pievieno šādu punktu:

(1)

Padome 2018. gada 15. jūnijā pilnvaroja Komisiju sākt sarunas ar Taizemes Karalisti par nolīgumu par visu ES CLXXV sarakstā iekļauto tarifa kvotu koncesiju grozīšanu sakarā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības.

(2)

Sarunas ir noslēgušās, un 2021. gada 7. janvārī tika parafēts Nolīgums starp Eiropas Savienību un Taizemes Karalisti saskaņā ar 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību (GATT 1994) XXVIII pantu par visu ES CLXXV sarakstā iekļauto tarifa kvotu koncesiju grozīšanu sakarā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības (“nolīgums”).

(3)

Saskaņā ar Padomes Lēmumu (ES) 2021/373 (2) nolīgums tika parakstīts 2021. gada 7. maijā.

(4)

Nolīgums būtu jāapstiprina,