30.9.2005

LV

Eiropas Savienības Oficiālais Vēstnesis

L 255/22

---

EIROPAS PARLAMENTA UN PADOMES DIREKTĪVA 2005/36/EK

(2005. gada 7. septembris)

par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu

(Teksts attiecas uz EEZ)

EIROPAS PARLAMENTS UN EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu, un jo īpaši tā 40. pantu, 47. panta 1. punktu, 47. panta 2. punkta pirmo un trešo teikumu un 55. pantu,

ņemot vērā Komisijas priekšlikumu (1),

ņemot vērā Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas atzinumu (2),

saskaņā ar Līguma 251. pantā noteikto procedūru (3),

tā kā:

(1)

Saskaņā ar Līguma 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu viens no Kopienas uzdevumiem ir novērst dalībvalstu starpā personu brīvas pārvietošanās un pakalpojumu brīvas aprites šķēršļus. Attiecībā uz dalībvalstu pilsoņiem tas jo īpaši ietver tiesības nodarboties ar profesiju kā pašnodarbinātām personām vai darbiniekiem dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā viņi ieguvuši savu profesionālo kvalifikāciju. Turklāt Līguma 47. panta 1. punkts paredz to, ka attiecībā uz diplomu, sertifikātu un citu kvalifikāciju apliecinošu dokumentu savstarpēju atzīšanu pieņem direktīvas.

(2)

Pēc Lisabonas Eiropadomes 23. un 2000. gada 24. marta sanāksmes Komisija pieņēma paziņojumu par “Iekšējā tirgus stratēģiju attiecībā uz pakalpojumiem”, kuras mērķis jo īpaši ir pakalpojumu brīvu sniegšanu Kopienā padarīt tikpat vienkāršu kā atsevišķā dalībvalstī. Turklāt papildus Komisijas Paziņojumam “Jaunie Eiropas darba tirgi - atvērti visiem, pieejami visiem” Stokholmas Eiropadome 2001. gada 23. un 24. martā uzticēja Komisijai iesniegt 2002. gada pavasara Eiropadomei konkrētus priekšlikumus attiecībā uz vienotāku, caurredzamāku un elastīgāku kvalifikāciju atzīšanas režīmu.

(3)

Garantija, ko personām, kuras savu profesionālo kvalifikāciju ieguvušas kādā no dalībvalstīm, šī direktīva sniedz attiecībā uz darbības sākšanu vai veikšanu tajā pašā profesijā citā dalībvalstī ar tādām pašām tiesībām kā šīs dalībvalsts pilsoņiem, neskar prasību, ka migrējošajam profesionālim jāievēro visi nediskriminējošie nosacījumi attiecībā uz šādu darbības veikšanu, kādus pēdējā minētā dalībvalsts varētu izvirzīt, ja šādi nosacījumi ir objektīvi pamatoti un samērīgi.

(4)

Lai veicinātu pakalpojumu brīvu sniegšanu, vajadzētu būt īpašiem noteikumiem, kuru mērķis ir paplašināt iespēju veikt profesionālo darbību, lietojot sākotnējo profesionālo nosaukumu. Attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem, ko sniedz attālināti, būtu jāpiemēro arī Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2000/31/EK (2000. gada 8. jūnijs) par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (4).

(5)

Ņemot vērā dažādās sistēmas, kādas iedibinātas attiecībā uz, no vienas puses, pārrobežu pakalpojumu īslaicīgu un gadījuma rakstura sniegšanu un, no otras puses, uzņēmējdarbības veikšanu, būtu jāprecizē kritēriji abu minēto koncepciju nošķiršanai, ja pakalpojumu sniedzējs pārceļas uz uzņēmējas dalībvalsts teritoriju.

(6)

Pakalpojumu sniegšanas atvieglināšana ir jānodrošina, paturot prātā sabiedrības veselības un drošības striktu ievērošanu un patērētāju aizsardzību. Tādēļ būtu jāparedz īpaši noteikumi attiecībā uz reglamentētām profesijām, kurām ir ietekme uz sabiedrības veselību vai drošību un kurās nodrošina pārrobežu pakalpojumu īslaicīgu vai gadījuma rakstura sniegšanu.

(7)

Uzņēmējas dalībvalstis var - vajadzības gadījumā un saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem - paredzēt deklarācijas prasības. Šīs prasības nedrīkstētu radīt pakalpojumu sniedzējiem nesamērīgu apgrūtinājumu un kavēt pakalpojumu sniegšanas brīvības īstenošanu vai padarīt to mazāk saistošu. Šādu prasību nepieciešamība būtu periodiski jāpārskata, ņemot vērā gūtos panākumus, izveidojot Kopienas sistēmu administratīvajai sadarbībai starp dalībvalstīm.

(8)

Uz pakalpojumu sniedzēju vajadzētu attiekties uzņēmējas dalībvalsts disciplinārajiem noteikumiem, kam ir tieša un specifiska saistība ar profesionālo kvalifikāciju, piemēram, noteikumiem par profesijas definīciju, par to darbību loku, ko aptver profesija vai kas uz to attiecas, par profesionālo nosaukumu lietošanu un par nopietniem profesionāliem pārkāpumiem, kas tieši un specifiski saistīti ar patērētāju aizsardzību un drošību.

(9)

Attiecībā uz uzņēmējdarbības veikšanas brīvību joprojām uzturot spēkā principus un aizsardzības pasākumus, kas ir dažādo atzīšanas sistēmu pamatā, šādu sistēmu noteikumi būtu jāpilnveido, ņemot vērā pieredzi. Turklāt attiecīgās direktīvas ir vairākkārt grozītas, un to noteikumus vajadzētu reorganizēt un racionalizēt, standartizējot piemērojamos principus. Tādēļ ir nepieciešams aizstāt Padomes Direktīvas 89/48/EEK (5) un 92/51/EEK (6), Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 1999/42/EK (7), kuras attiecas uz vispārējo sistēmu profesionālās kvalifikācijas atzīšanai, kā arī Padomes Direktīvas 77/452/EEK (8), 77/453/EEK (9), 78/686/EEK (10), 78/687/EEK (11), 78/1026/EEK (12), 78/1027/EEK (13), 80/154/EEK (14), 80/155/EEK (15), 85/384/EEK (16), 85/432/EEK (17), 85/433/EEK (18) un 93/16/EEK (19), kuras attiecas uz vispārējās aprūpes māsas, zobārsta, veterinārārsta, vecmātes, arhitekta, farmaceita un ārsta profesijām, apvienojot tās vienā tekstā.

(10)	Šī direktīva nerada šķērsli iespējai, ka dalībvalstis saskaņā ar saviem tiesību aktiem atzīst trešo valstu pilsoņu profesionālo kvalifikāciju, kas iegūta ārpus Eiropas Savienības teritorijas. Jebkādai atzīšanai būtu jāņem vērā minimālie apmācības nosacījumi attiecībā uz noteiktām profesijām.

(11)

To profesiju gadījumā, uz kurām attiecas kvalifikāciju atzīšanas vispārējā sistēma, turpmāk “vispārējā sistēma”, dalībvalstīm būtu jāsaglabā savas tiesības noteikt nepieciešamo minimālo kvalifikācijas līmeni, lai nodrošinātu savā teritorijā sniegto pakalpojumu kvalitāti. Tomēr saskaņā ar Līguma 10., 39. un 43. pantu dalībvalsts nedrīkstētu prasīt, lai dalībvalsts pilsonis iegūst kvalifikāciju, kādu tā parasti nosaka tikai atbilstīgi savai izglītības sistēmai izsniegtajiem diplomiem, ja attiecīgā persona šo kvalifikāciju pilnīgi vai daļēji jau ieguvusi kādā citā dalībvalstī. Attiecīgi ir būtu jānosaka, ka visām uzņēmējām dalībvalstīm, kurās kāda profesija tiek reglamentēta, jāņem vērā citā dalībvalstī iegūtā kvalifikācija un jāizvērtē, vai tā atbilst uzņēmējas dalībvalsts prasībām. Tomēr vispārējā atzīšanas sistēma neliedz dalībvalstīm piemērot personām īpašas prasības attiecībā uz nodarbošanos ar kādu profesiju, ja tas saistīts ar tādu profesionālās darbības noteikumu piemērošanu, kuru pamatā ir vispārējas sabiedrības intereses. Šādi noteikumi attiecas uz, piemēram, profesionālās darbības organizēšanu, profesionālajiem standartiem - tostarp tiem, kas attiecas uz ētiku - kā arī uzraudzību un atbilstību. Visbeidzot, šīs direktīvas mērķis nav iejaukties dalībvalstu likumīgajās interesēs novērst to, ka to pilsoņi izvairās no attiecīgās valsts tiesību aktu piemērošanas profesionālās darbības jomā.

(12)

Šī direktīva attiecas uz to, kā dalībvalstis atzīst kādā citā dalībvalstī iegūtas profesionālās kvalifikācijas. Tomēr tā neattiecas uz to, kā dalībvalstis atzīst atzīšanas lēmumus, ko cita dalībvalsts pieņēmusi saskaņā ar šo direktīvu. Tādējādi personas, kurām ir profesionālās kvalifikācijas, kas atzītas saskaņā ar šo direktīvu, nevar šādu atzīšanu izmantot, lai savā izcelsmes dalībvalstī iegūtu tiesības, kas ir atšķirīgas no tiesībām, ko piešķir profesionālā kvalifikācija, kas iegūta pēdējā minētajā dalībvalstī, izņemot gadījumus, kad šīs personas sniedz pierādījumus, ka viņas uzņēmējā dalībvalstī ieguvušas papildu profesionālās kvalifikācijas.

(13)

Lai noteiktu atzīšanas mehānismu atbilstīgi vispārējai sistēmai, dažādas valstu izglītības un apmācības shēmas ir jāgrupē dažādos līmeņos. Šie līmeņi, kas izveidoti vienīgi vispārējās sistēmas darbības nodrošināšanai, nekādi neiespaido ne valstu izglītības un apmācību struktūras, ne uz dalībvalstu kompetenci šajā jomā.

(14)

Ar Direktīvām 89/48/EEK un 92/51/EEK izveidotais atzīšanas mehānisms paliek nemainīgs. Tādēļ personai, kam ir diploms, kurš apliecina, ka ir sekmīgi pabeigta vismaz vienu gadu ilga pēcvidusskolas līmeņa apmācība, vajadzētu atļaut sākt darbību reglamentētā profesijā dalībvalstī, kurā uz šādas darbības sākšanu attiecas nosacījums, ka vajadzīgs diploms, kas apliecina, ka sekmīgi pabeigta četrus gadus ilga augstskolas vai universitātes līmeņa izglītība, neatkarīgi no līmeņa, kurā vajadzīgo diplomu klasificē uzņēmējā dalībvalstī. Turpretī gadījumos, kad uz darbības sākšanu reglamentētā profesijā attiecas nosacījums, ka jābūt sekmīgi pabeigtai vairāk kā četrus gadus ilgai augstākajai vai universitātes izglītībai, šādu darbības sākšanu vajadzētu atļaut vienīgi personām, kam ir diploms, kurš apliecina, ka ir sekmīgi pabeigta vismaz trīs gadus ilga augstākā vai universitātes izglītība.

(15)

Gadījumos, kad nav saskaņoti minimālie apmācības nosacījumi attiecībā uz piekļuvi vispārējās sistēmas reglamentētajām profesijām, uzņēmējām dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai piemērot kompensācijas pasākumus. Šiem pasākumiem vajadzētu būt samērīgiem un jo īpaši ņemt vērā pretendenta profesionālo pieredzi. Pieredze rāda, ka ieceļotājiem izvirzītā prasība izvēlēties vai nu zināšanu pārbaudi, vai adaptācijas periodu, nodrošina atbilstošu aizsardzību saistībā ar ieceļotāja kvalifikācijas līmeni, un tādējādi jebkurai atkāpei no šīs izvēles katrā atsevišķajā gadījumā vajadzētu būt pamatotai ar obligātu prasību sabiedrības interesēs.

(16)

Lai veicinātu profesionāļu brīvu pārvietošanos, vienlaikus nodrošinot atbilstošu kvalifikācijas līmeni, dažādas profesionālās asociācijas un organizācijas vai dalībvalstis var ierosināt kopīgas platformas Eiropas līmenī. Direktīvai konkrētos apstākļos būtu jāievēro dalībvalstu kompetence lemt par kvalifikāciju, kāda nepieciešama, lai veiktu attiecīgajās profesijās šo dalībvalstu teritorijā, kā arī šo valstu izglītības sistēmu un profesionālās apmācības saturs un organizācija, kā arī atbilstība Kopienas tiesību aktiem un jo īpaši Kopienas tiesību aktiem attiecībā uz konkurenci šajās iniciatīvās, vienlaikus šajā sakarā sekmējot automātiskāku atzīšanas veidu saskaņā ar vispārējo sistēmu. Profesionālajām asociācijām, kuras var iesniegt kopīgās platformas, vajadzētu būt reprezentatīvām valsts un Eiropas līmenī. Kopīga platforma ir kritēriju komplekss, kas ļauj kompensēt pēc iespējas vairāk apmācību prasību atšķirību, kuras konstatētas vismaz divās trešdaļās dalībvalstu, tostarp visās dalībvalstīs, kas reglamentē attiecīgo profesiju. Kritērijos varētu iekļaut, piemēram, tādas prasības kā papildu apmācība, adaptācijas periods uzraudzītā praksē, zināšanu pārbaude vai noteikts profesionālās prakses minimālais līmenis, vai minēto prasību apvienojumus.

(17)

Lai ņemtu vērā visas situācijas, kurās joprojām nav noteikumu attiecībā uz profesionālās kvalifikācijas atzīšanu, vispārējā sistēma būtu jāpaplašina, attiecinot to uz gadījumiem, kurus neaptver kāda specifiska sistēma, ja profesija nav ietverta kādā no šīm sistēmām vai ja - lai gan profesija ir ietverta šādā specifiskā sistēmā - pretendents kāda īpaša un ārkārtēja iemesla dēļ neatbilst tās nosacījumiem.

(18)

Ir nepieciešams vienkāršot noteikumus, kas ļauj sākt virkni rūpniecisku, komerciālu un amatniecības darbību dalībvalstīs, kurās šīs profesijas reglamentē, ja konkrētās darbības ir pietiekami ilgu un nesenu laikposmu veiktas citā dalībvalstī, vienlaikus attiecībā uz šādu darbību saglabājot spēkā automātiskas atzīšanas sistēmu, pamatojoties uz profesionālo pieredzi.

(19)

Ārstu, vispārējās aprūpes māsu, zobārstu, vecmāšu, farmaceitu un arhitektu pārvietošanās brīvībai un viņu kvalifikācijas apliecinājumu savstarpējai atzīšanai būtu jābalstās uz kvalifikāciju apliecinošo dokumentu automātiskas atzīšanas pamatprincipu, pamatojoties uz saskaņotiem minimālajiem apmācības nosacījumiem. Turklāt uz darbības sākšanu dalībvalstīs ārsta, vispārējās aprūpes māsas, zobārsta, veterinārārsta, vecmātes un farmaceita profesijā būtu jāattiecina nosacījums, ka jābūt noteiktajai kvalifikācijai, kas nodrošina to, ka konkrētā persona ir saņēmusi apmācību, kas atbilst noteiktiem minimālajiem nosacījumiem. Šī sistēma būtu jāpapildina ar virkni iegūtu tiesību, kuras noteiktos apstākļos ir kvalificētiem profesionāļiem.

(20)

Lai nodrošinātu ārstu un zobārstu kvalifikācijas sistēmas raksturojumu un saistīto acquis communautaire savstarpējas atzīšanas jomā, automātiskās atzīšanas princips attiecībā uz tām ārstu un zobārstu specialitātēm, kas ir kopīgas vismaz divām dalībvalstīm, būtu jāturpina piemērot attiecībā uz visām specialitātēm, kas ir atzītas šīs direktīvas pieņemšanas dienā. Tomēr, lai vienkāršotu sistēmu, pēc šīs direktīvas spēkā stāšanās dienas automātiskā atzīšana būtu jāattiecina vienīgi uz tām jaunajām medicīnas specialitātēm, kas ir kopīgas vismaz divām piektdaļām dalībvalstu. Turklāt šī direktīva neliedz dalībvalstīm savstarpēji vienoties - atbilstīgi to noteikumiem - par tādu noteiktu ārstu un zobārstu specialitāšu automātisku atzīšanu, kuras ir kopīgas šīm valstīm, bet kuras netiek automātiski atzītas šīs direktīvas nozīmē.

(21)	Ārsta ar pamatapmācību oficiālās kvalifikācijas automātiska atzīšana nedrīkstētu skart dalībvalstu kompetenci noteikt, vai saistīt šo kvalifikāciju ar profesionālo darbību, vai nē.

(22)

Visām dalībvalstīm būtu jāatzīst zobārsta profesija kā atsevišķa profesija, kas atšķiras no ārsta profesijas neatkarīgi no tā, vai ārsts ir specializējies odontostomatoloģijā, vai nav. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka zobārstu apmācība nodrošina viņus ar prasmēm, kādas nepieciešamas profilakses, diagnosticēšanas un ārstniecības darbā attiecībā uz zobu, mutes, žokļu un ar tiem saistīto audu anomālijām un slimībām. Zobārsta profesionālā darbība būtu jāveic personām ar tādu zobārsta kvalifikāciju, kāda noteikta šajā direktīvā.

(23)	Netika uzskatīts par vēlamu noteikt vecmāšu standartizētu apmācību visām dalībvalstīm. Drīzāk dalībvalstīm būtu jāsaglabā vislielākā iespējamā rīcības brīvība šīs apmācības organizēšanā.

(24)	Šīs direktīvas vienkāršošanas nolūkā būtu jāizdara atsauce uz jēdzienu “farmaceits”, lai norobežotu to noteikumu apjomu, kuri attiecas uz automātisku kvalifikācijas atzīšanu, neskarot īpašus attiecīgo valstu noteikumus, kas attiecas uz šo darbību.

(25)

Personas ar farmaceita kvalifikāciju ir speciālisti zāļu jomā, un būtībā viņiem vajadzētu būt iespējai visās dalībvalstīs veikt minimālu darbības apjomu šajā nozarē. Nosakot šo minimālo apjomu, šī direktīva nedrīkstētu ne ierobežot farmaceitiem pieejamās darbības dalībvalstīs — jo īpaši attiecībā uz medicīniskās bioloģijas analīzēm — ne arī radīt monopolu šiem profesionāļiem, jo tas joprojām ir tikai un vienīgi dalībvalstu kompetencē esošs jautājums. Šī direktīva neskar dalībvalstu iespēju izvirzīt papildu apmācības nosacījumus, lai sāktu darbību, kas nav ietverta saskaņotajā minimālajā darbības apjomā. Tādējādi uzņēmējai dalībvalstij vajadzētu būt tiesīgai izvirzīt šādus nosacījumus pilsoņiem ar tādu kvalifikāciju, uz ko attiecas automātiskā atzīšana šīs direktīvas nozīmē.

(26)

Šī direktīva nekoordinē visus nosacījumus attiecībā uz darbības sākšanu un veikšanu farmācijas nozarē. Jo īpaši ģeogrāfiskais aptieku sadalījums un zāļu izsniegšanas monopols paliek dalībvalstu ziņā. Šī direktīva neskar dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, ar ko uzņēmējsabiedrībām aizliedz veikt noteiktu farmaceitisku darbību vai ar ko šādas darbības veikšanai izvirza konkrētus nosacījumus.

(27)

Arhitektoniskā projektēšana, ēku kvalitāte, to harmoniska iekļaušana apkārtnē, cieņa pret dabas un pilsētas ainavām un pret sabiedrisko un privāto mantojumu ir sabiedrības interešu jautājums. Tāpēc kvalifikāciju savstarpējai atzīšanai būtu jābalstās uz kvalitatīviem un kvantitatīviem kritērijiem, kas nodrošina to, ka personas ar atzīto kvalifikāciju saprot un interpretē indivīdu, sociālo grupu un iestāžu vajadzības attiecībā uz telpas plānošanu, projektēšanu, struktūru organizēšanu un īstenošanu, arhitektūras mantojuma saglabāšanu un ekspluatāciju un dabiska līdzsvara aizsardzību.

(28)

Pastāv būtiskas atšķirības starp valstu noteikumiem, kas attiecas uz arhitektūras jomu un kas reglamentē arhitekta darbības sākšanu un veikšanu. Vairumā dalībvalstu arhitektūras jomā darbību veic, de jure vai de facto, personas, kurām ir vai nu tikai arhitekta profesionālais nosaukums, vai arī šis nosaukums apvienojumā ar kādu citu profesionālo nosaukumu, un šīm personām nav monopola šādas darbības veikšanā, ja vien tiesību aktos nav noteikts citādi. Šīs darbības vai dažās no tām var veikt arī citi profesionāļi, jo īpaši inženieri, kuri saņēmuši īpašu apmācību celtniecības nozarē vai būvniecības mākslā. Šīs direktīvas vienkāršošanas nolūkā būtu jāizdara atsauce uz jēdzienu “arhitekts”, lai norobežotu to noteikumu apjomu, kuri attiecas uz automātisku kvalifikācijas atzīšanu arhitektūras nozarē, neskarot īpašus attiecīgo valstu noteikumus, kas attiecas uz šo darbību.

(29)	Ja reglamentētas profesijas nacionālā vai Eiropas līmeņa profesionālā organizācija vai asociācija lūdz īpašus kvalifikāciju atzīšanas noteikumus, pamatojoties uz minimālo apmācības nosacījumu saskaņošanu, Komisija izvērtē, vai ir lietderīgi pieņemt priekšlikumu šīs direktīvas grozījumiem.

(30)	Lai nodrošinātu profesionālās kvalifikācijas atzīšanas sistēmas efektivitāti, tās ieviešanai būtu jānosaka vienotas formalitātes un procedūras noteikumi, kā arī noteiktas detaļas attiecībā uz darbības veikšanu konkrētajās profesijās.

(31)	Būtu vajadzīgs reorganizēt sadarbības līdzekļus, jo dalībvalstu savstarpējā sadarbība un to sadarbība ar Komisiju varētu sekmēt šīs direktīvas īstenošanu un no tās izrietošo saistību izpildi.

(32)

Tas, ka Eiropas līmenī tiktu ieviestas profesionālo asociāciju vai organizāciju profesionālās kartes, varētu sekmēt profesionāļu mobilitāti, jo īpaši paātrinot informācijas apmaiņu starp uzņēmēju dalībvalsti un izcelsmes dalībvalsti. Šādām profesionālajām kartēm vajadzētu nodrošināt, ka ir iespējams pārraudzīt tādu profesionāļu darbību, kas veic darbību dažādās dalībvalstīs. Pilnībā ievērojot datu aizsardzības noteikumus, šādās kartēs varētu būt informācija par profesionāļa profesionālajām kvalifikācijām (apmeklētā universitāte vai mācību iestāde, iegūtās kvalifikācijas, profesionālā pieredze), viņa juridisko statusu, sankcijām, kas piemērotas saistībā ar profesiju, kā arī sīkākas ziņas par attiecīgo kompetento iestādi.

(33)

Kontaktpunktu tīkla izveide uzdevumā sniegt dalībvalstu pilsoņiem informāciju un palīdzību, sekmēs to, ka atzīšanas sistēma ir caurredzama. Šie kontaktpunkti jebkuram pilsonim, kas šādu informāciju pieprasīs, un Komisijai sniegs visu informāciju un adreses attiecībā uz atzīšanas procedūru. Tas, ka katra dalībvalsts izveido vienu kontaktpunktu šī tīkla ietvaros, neskar kompetences sadalījumu valsts līmenī. Jo īpaši tas nekavē vairāku iestāžu izveidi valsts līmenī, un iepriekšminētā tīkla ietvaros izveidotais kontaktpunkts atbild par pārējo iestāžu darba koordināciju un, vajadzības gadījumā, pilsoņu informēšanu par attiecīgās kompetentās iestādes datiem.

(34)

Dažādu atzīšanas sistēmu pārvaldība, kuras izveidotas ar nozaru direktīvām un vispārējo sistēmu, ir izrādījusies apgrūtinoša un sarežģīta. Tādēļ nepieciešams vienkāršot šīs direktīvas pārvaldību un atjaunināšanu, lai ņemtu vērā zinātnes un tehnikas progresu, jo īpaši gadījumos, kad minimālos apmācības nosacījumus saskaņo, lai nodrošinātu kvalifikācijas automātisku atzīšanu. Šajā nolūkā būtu jāizveido atsevišķa profesionālo kvalifikāciju atzīšanas komiteja un būtu jānodrošina profesionālo organizāciju pārstāvju atbilstīga iesaistīšana, tostarp Eiropas līmenī.

(35)	Šīs direktīvas īstenošanai vajadzīgie pasākumi būtu jāpieņem saskaņā ar procedūru, kas paredzēta Padomes Lēmumā 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (20).

(36)	Tas, ja dalībvalstis sagatavotu periodiskus ziņojumus par šīs direktīvas īstenošanu, kuros būtu statistikas dati, nodrošinātu iespēju noteikt, kāda ietekme ir profesionālo kvalifikāciju atzīšanas sistēmai.

(37)	Vajadzētu būt piemērotai procedūrai, lai pieņemtu pagaidu pasākumus, ja kāda šīs direktīvas noteikuma piemērošana kādā dalībvalstī būtu būtiski apgrūtināta.

(38)	Šīs direktīvas noteikumi neiespaido dalībvalstu kompetenci attiecībā uz savas sociālā nodrošinājuma sistēmas organizēšanu un to darbību noteikšanu, kuras jāveic saskaņā ar šo sistēmu.

(39)	Ievērojot tehnoloģijas pārmaiņu un zinātnes attīstības ātrumu, mūžizglītībai ir īpaša nozīme daudzās profesijās. Šajā sakarā dalībvalstu ziņā ir pieņemt sīki izstrādātus noteikumus, atbilstoši kuriem profesionāļi, izmantojot piemērotu tālākapmācību, sekotu tehnikas un zinātnes attīstībai.

(40)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus - proti, profesionālo kvalifikāciju atzīšanas noteikumu racionalizāciju, vienkāršošanu un uzlabošanu - nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka tāpēc šos mērķus var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai.

(41)	Šī direktīva neskar Līguma 39. panta 4. punkta un 45. panta piemērošanu, jo īpaši attiecībā uz notāriem.

(42)

šo direktīvu piemēro attiecībā uz tiesībām veikt uzņēmējdarbību un sniegt pakalpojumus, neskarot citus specifiskus juridiskus noteikumus attiecībā uz profesionālo kvalifikāciju atzīšanu, piemēram, noteikumus transporta, apdrošināšanas starpnieku un zvērināto auditoru jomā. Šī direktīva neskar Padomes Direktīvu 77/249/EEK (1977. gada 22. marts) par pasākumiem, kas palīdz advokātiem sekmīgi īstenot brīvību sniegt pakalpojumus (21) vai Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 98/5/EK (1998. gada 16. februāris) par pasākumiem, lai atvieglotu advokāta profesijas pastāvīgu praktizēšanu dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā iegūta kvalifikācija (22). Šai direktīvai vajadzētu attiekties uz juristu profesionālo kvalifikāciju atzīšanu, lai nodrošinātu iespēju nepastarpināti iegūt tiesības veikt uzņēmējdarbību, lietojot uzņēmējā dalībvalstī paredzēto profesionālo nosaukumu;

(43)

Tiktāl, ciktāl tās ir reglamentētas, šī direktīva attiecas arī uz brīvajām profesijām, kas saskaņā ar šo direktīvu ir profesijas, kurās, pamatojoties uz atbilstīgu profesionālo kvalifikāciju, atbildīgi un profesionāli neatkarīgi darbību veic personas, kuras sniedz intelektuālos un konceptuālos pakalpojumus klienta un sabiedrības interesēs. Saskaņā ar Līgumu uz darbības veikšanu profesijā var attiecināt īpašus juridiskos ierobežojumus, kuru pamatā ir dalībvalsts tiesību akti un tiem atbilstīgas tiesiskās normas, ko noteikušas reprezentatīvas attiecīgās profesionālās struktūras, lai aizsargātu un attīstītu savu profesionalitāti un pakalpojumu kvalitāti, un konfidencialitāti attiecībās ar klientu.

(44)	Šī direktīva neskar pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu augstu līmeni veselības aizsardzībā un patērētāju aizsardzībā,

IR PIEŅĒMUŠI ŠO DIREKTĪVU.

I SADAĻA

VISPĀRĒJI NOTEIKUMI

1. pants

Mērķis

Šī direktīva paredz noteikumus, saskaņā ar kuriem dalībvalsts, kas darbības sākšanai vai veikšanai reglamentētā profesijā savā teritorijā izvirza nosacījumu, ka vajadzīgas specifiskas profesionālās kvalifikācijas, (turpmāk “uzņēmēja dalībvalsts”) saistībā ar darbības sākšanu vai veikšanu šajā profesijā atzīst profesionālās kvalifikācijas, kuras iegūtas vienā vai vairākās citās dalībvalstīs (turpmāk “izcelsmes dalībvalsts”) un kuras ļauj šo personai ar šādu kvalifikāciju veikt darbību tajā pašā profesijā šajā dalībvalstī.

2. pants

Joma

1.   Šī direktīva attiecas uz visiem dalībvalstu pilsoņiem, kas vai nu kā pašnodarbinātas personas, vai kā darbinieki vēlas veikt darbību reglamentētā profesijā, tostarp brīvajās profesijās, dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā viņi ieguvuši savu profesionālo kvalifikāciju.

2.   Ikviena dalībvalsts savā teritorijā saskaņā ar saviem tiesību aktiem var atļaut dalībvalsts pilsoņiem, kuriem ir tādas profesionālās kvalifikācijas apliecinājums, kura nav iegūta šajā dalībvalstī, veikt darbību reglamentētā profesijā, kā tā paredzēta 3. panta 1. punkta a) apakšpunktā. Attiecībā uz profesijām, ko aptver III sadaļas III nodaļa, šādā kvalifikācijas sākotnējā atzīšanā ievēro minimālos apmācības nosacījumus, kas noteikti minētajā nodaļā.

3.   Ja attiecībā uz kādu noteiktu reglamentēto profesiju atsevišķā Kopienas tiesību aktā paredzēti citi specifiski pasākumi, kas tieši saistīti ar profesionālo kvalifikāciju atzīšanu, tad attiecīgos šīs direktīvas noteikumus nepiemēro.

3. pants

Definīcijas

1.   Šajā direktīvā lieto šādas definīcijas:

a)

“reglamentēta profesija”: profesionāla darbība vai profesionālu darbību kopums, uz kuras sākšanu, veikšanu vai veikšanu kādā noteiktā veidā tieši vai netieši attiecas normatīvos vai administratīvos aktos paredzēta prasība par īpašas profesionālās kvalifikācijas esamību; jo īpaši par veikšanas veidu uzskata tāda profesionālā nosaukuma lietošanu, kuru normatīvie vai administratīvie akti atļauj lietot vienīgi personām ar noteiktu profesionālo kvalifikāciju. Gadījumos, uz kuriem neattiecas definīcijas pirmais teikums, šā panta 2. punktā minētās profesijas uzskata par reglamentētām profesijām;

b)	“profesionālās kvalifikācijas”: kvalifikācijas, ko apstiprina kvalifikāciju apliecinošs dokuments, 11. panta a) punkta i) apakšpunktā minētais kompetences apliecinājums un/vai profesionālā pieredze;

c)

“kvalifikāciju apliecinošs dokuments”: diploms, sertifikāts un cita veida apliecinājums, kuru izsniegusi dalībvalsts iestāde, kas norīkota saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem, un kurš apliecina tādas profesionālās apmācības sekmīgu pabeigšanu, kas apgūta galvenokārt Kopienā. Gadījumos, uz kuriem neattiecas definīcijas pirmais teikums, šā panta 3. punktā minētos apliecinošos dokumentus uzskata par kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem;

d)	“kompetentā iestāde”: jebkura iestāde vai struktūra, ko dalībvalsts īpaši pilnvarojusi izdot vai pieņemt apmācības diplomus un citus dokumentus vai informāciju, saņemt pieteikumus, kā arī pieņemt šajā direktīvā minētos lēmumus;

e)

“reglamentēta izglītība un apmācība”: jebkāda apmācība, kas īpaši paredzēta darbības veikšanai kādā konkrētā profesijā un kas aptver kursu vai kursus, kurus atbilstīgos gadījumos papildina profesionālā apmācība, pārbaudes prakse vai profesionālā prakse. Profesionālās apmācības, pārbaudes prakses vai profesionālās prakses struktūru un līmeni nosaka ar attiecīgās dalībvalsts normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem, vai arī to uzrauga vai apstiprina šim nolūkam norīkota iestāde;

f)	“profesionālā pieredze”: faktiska un likumīga darbības veikšana attiecīgajā profesijā kādā dalībvalstī;

g)

“adaptācijas periods”: darbības veikšana reglamentētā profesijā uzņēmējā dalībvalstī šīs profesijas kvalificēta pārstāvja pārraudzībā; šādu pārraudzītas prakses periodu var papildināt turpmāka apmācība. Par šādu pārraudzītās prakses periodu sagatavo vērtējumu. Sīki izstrādātus noteikumus par adaptācijas periodu un tā vērtējumu, kā arī par pārraudzībā strādājošās ieceļojušās personas statusu pieņem uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde. Statusu, kāds uzņēmējā dalībvalstī ir personai, kura strādā pārraudzītu praksi, jo īpaši attiecībā uz šīs personas uzturēšanās tiesībām, kā arī pienākumiem, sociālajām tiesībām un priekšrocībām, pabalstiem un atalgojumu, nosaka attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes saskaņā ar spēkā esošajiem Kopienas tiesību aktiem;

h)

“zināšanu pārbaude”: pārbaude, kura attiecas vienīgi uz pretendenta profesionālajām zināšanām un kuru veic uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes nolūkā izvērtēt pretendenta spēju veikt darbību reglamentētā profesijā šajā dalībvalstī. Lai veiktu šo pārbaudi, kompetentās iestādes sagatavo to mācību priekšmetu sarakstu, uz kuriem - pamatojoties uz dalībvalstī prasītās izglītības un apmācības salīdzinājumu ar pretendenta iegūto izglītību un apmācību - neattiecas pretendenta diploms vai cits kvalifikāciju apliecinošais dokuments. Zināšanu pārbaudē jāņem vērā tas, ka pretendents ir kvalificēts profesionālis viņa izcelsmes dalībvalstī vai dalībvalstī, no kuras viņš ieradies. Zināšanu pārbaudei jāattiecas uz mācību priekšmetiem, kurus izraugās no sarakstā esošajiem mācību priekšmetiem un kuru pārzināšana ir būtiski svarīga, lai nodarbotos ar attiecīgo profesiju uzņēmējā dalībvalstī. Pārbaudē var iekļaut arī to profesionālās darbības noteikumu zināšanas, kuri uzņēmējā dalībvalstī attiecas uz konkrēto darbību. Sīki izstrādātus noteikumus par zināšanu pārbaudes veikšanu un par statusu, kāds uzņēmējā dalībvalstī ir pretendentam, kurš vēlas sagatavoties zināšanu pārbaudei šajā dalībvalstī, nosaka attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes;

i)

“uzņēmuma vadītājs”: jebkura persona, kura attiecīgās darbības jomas uzņēmumā ir veikusi darbību: i) kā uzņēmuma vadītājs vai uzņēmuma filiāles vadītājs; vai ii) kā uzņēmuma īpašnieka vai vadītāja vietnieks, ja šis amats ietver atbildību, kas ekvivalenta pārstāvētā īpašnieka vai vadītāja atbildībai; vai iii) vadošā amatā ar komerciāla un/vai tehniska rakstura pienākumiem un ar atbildību par vienu vai vairākām uzņēmuma nodaļām.

2.   Profesijas, kurās darbību veic I pielikumā uzskaitīto asociāciju vai organizāciju locekļi, uzskata par reglamentētām profesijām.

Šā punkta pirmajā daļā minēto asociāciju vai organizāciju mērķis ir jo īpaši veicināt un uzturēt augstus standartus attiecīgajā profesionālajā jomā. Šajā sakarā attiecīgā dalībvalsts tās atzīst īpašā veidā, un šīs asociācijas un organizācijas piešķir saviem locekļiem kvalifikāciju apliecinošus dokumentus, nodrošina, ka locekļi ievēro to pieņemtos profesionālas darbības noteikumus, piešķir viņiem tiesības lietot profesionālo nosaukumu vai to apzīmējošus burtus vai tiesības uz statusu, kas atbilst šādai oficiālajai kvalifikācijai.

Ikvienā gadījumā, kad dalībvalsts atzīst kādu no šā punkta pirmajā daļā minētajām asociācijām vai organizācijām, tā informē Komisiju, kas publicē attiecīgu paziņojumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

3.   Kvalifikāciju apliecinošu dokumentu, ko izsniedz kāda trešā valsts, uzskata par kvalifikāciju apliecinošu dokumentu, ja attiecīgajai personai ir trīs gadu profesionālā pieredze attiecīgajā profesijā tās dalībvalsts teritorijā, kura šo kvalifikāciju apliecinošo dokumentu atzinusi saskaņā ar 2. panta 2. punktu, un ja attiecīgā dalībvalsts apliecinājusi šo profesionālo pieredzi.

4. pants

Atzīšanas ietekme

1.   Profesionālās kvalifikācijas atzīšana no uzņēmējas dalībvalsts puses ļauj attiecīgajai personai šajā dalībvalstī sākt darbību tajā pašā profesijā, kurai viņš kvalificēts izcelsmes dalībvalstī, un veikt to uzņēmējā dalībvalstī atbilstoši tādiem pašiem nosacījumiem kā uzņēmējas dalībvalsts pilsoņiem.

2.   Šīs direktīvas nolūkā profesija, kurā pretendents vēlas veikt darbību uzņēmējā dalībvalstī, ir tā pati profesija, kurai viņš kvalificēts izcelsmes dalībvalstī, ja tajā ietvertās darbības ir līdzvērtīgas.

II SADAĻA

BRĪVA PAKALPOJUMU SNIEGŠANA

5. pants

Brīvas pakalpojumu sniegšanas princips

1.   Neskarot īpašus Kopienas tiesību aktu noteikumus, kā arī šīs direktīvas 6. un 7. pantu, dalībvalstis jebkāda iemesla dēļ attiecībā uz profesionālo kvalifikāciju neierobežo pakalpojumu brīvu sniegšanu citā dalībvalstī:

a)	ja pakalpojumu sniedzējam kādā dalībvalstī ir likumīgs statuss nolūkā veikt darbību tajā pašā profesijā attiecīgajā dalībvalstī (turpmāk “statusa dalībvalsts”); un

b)

gadījumos, kad pakalpojumu sniedzējs pārceļas - ja desmit gados pirms pakalpojumu sniegšanas viņš statusa dalībvalstī ir vismaz divus gadus pēc kārtas veicis darbību šajā profesijā, ar nosacījumu, ka attiecīgā profesija minētajā dalībvalstī nav reglamentēta. Nosacījumu attiecībā uz divus gadus ilgu darbību nepiemēro, ja reglamentēta ir vai nu profesija, vai arī izglītība un apmācība, kas nepieciešama attiecīgās profesijas apguvei.

2.   Šīs sadaļas noteikumus piemēro vienīgi tajos gadījumos, kad pakalpojumu sniedzējs pārceļas uz uzņēmējas dalībvalsts teritoriju, lai veiktu īslaicīgu vai gadījuma rakstura darbību šā panta 1. punktā minētajā profesijā.

Pakalpojumu sniegšanas īslaicīgo vai gadījuma raksturu novērtē katrā gadījumā atsevišķi, jo īpaši attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas ilgumu, biežumu, regularitāti un nepārtrauktību.

3.   Ja pakalpojumu sniedzējs pārceļas, uz viņu attiecas profesionāli, ar likumu noteikti vai administratīvi profesionālie noteikumi, kuriem ir tieša saistība ar profesionālo kvalifikāciju, piemēram, noteikumi par profesijas definīciju, par profesionālā nosaukuma lietošanu un par nopietniem profesionāliem pārkāpumiem, kas tieši un specifiski saistīti ar patērētāju aizsardzību un drošību, kā arī disciplinārie noteikumi, kuri uzņēmējā dalībvalstī attiecas uz profesionāļiem, kas šajā dalībvalstī veic darbību tajā pašā profesijā.

6. pants

Izņēmumi

Saskaņā ar 5. panta 1. punktu uzņēmēja dalībvalsts atbrīvo pakalpojumu sniedzējus, kuriem ir statuss citā dalībvalstī, no prasībām, ko tā profesionāļiem, kam ir statuss tās teritorijā, izvirza attiecībā uz:

a)

profesionālas organizācijas vai struktūras atļauju, reģistrāciju vai dalību tajā. Lai veicinātu to teritorijā spēkā esošo disciplināro noteikumu piemērošanu saskaņā ar 5. panta 3. punktu, dalībvalstis var paredzēt vai nu automātisku pagaidu reģistrāciju vai pro forma dalību šādā profesionālā organizācijā vai struktūrā, ja šāda reģistrācija vai dalība nekādā veidā nekavē vai nesarežģī pakalpojumu sniegšanu un nerada papildu izmaksām pakalpojumu sniedzējam. Šīs direktīvas 7. panta 1. punktā minētās deklarācijas kopiju un, attiecīgā gadījumā, tās atjaunojuma kopiju, kam - attiecībā uz 7. panta 4. punktā minētajām profesijām, kurām ir ietekme uz sabiedrības veselību un drošību vai uz kurām saskaņā ar III sadaļas III nodaļu attiecas automātiska atzīšana - pievieno 7. panta 2. punktā minēto dokumentu kopijas, kompetentā iestāde nosūta atbilstīgajai profesionālajai organizācijai vai struktūrai; to šādā nolūkā uzskata par automātisku pagaidu reģistrāciju vai pro forma dalību;

b)	reģistrāciju valsts sociālā nodrošinājuma iestādē, lai norēķinātos ar apdrošinātāju saistībā ar darbībām, kas veiktas apdrošināto personu labā.

Tomēr pakalpojumu sniedzējs iepriekš vai - steidzamos gadījumos - pēc tam informē b) apakšpunktā minēto iestādi par viņa sniegtajiem pakalpojumiem.

7. pants

Iepriekšēja deklarācija pakalpojumu sniedzēja pārcelšanās gadījumā

1.   Gadījumos, kad pakalpojumu sniedzējs pirmo reizi pārceļas no vienas dalībvalsts uz citu, lai sniegtu pakalpojumus, dalībvalstis var prasīt, lai viņš, iesniedzot rakstisku iepriekšēju deklarāciju, informētu uzņēmējas dalībvalsts kompetento iestādi, deklarācijā ietverot ziņas par jebkādu apdrošināšanas segumu vai citiem personiskas vai kolektīvas aizsardzības līdzekļiem attiecībā uz profesionālo atbildību. Šādu deklarāciju atjauno reizi gadā, ja pakalpojumu sniedzējs paredz attiecīgajā gadā sniegt īslaicīgus vai gadījuma rakstura pakalpojumus šajā dalībvalstī. Pakalpojumu sniedzējs var iesniegt deklarāciju, izmantojot jebkādus līdzekļus.

2.   Turklāt attiecībā uz pirmreizēju pakalpojumu sniegšanu vai gadījumā, kad ar dokumentiem pamatotajā stāvoklī ir nozīmīgas izmaiņas, dalībvalstis var pasīt, lai deklarācijai tiek pievienoti šādi dokumenti:

a)	pakalpojumu sniedzēja valstspiederības apliecinājums;

b)	apliecinājums, kas pierāda, ka attiecīgajai personai dalībvalstī ir likumīgs statuss, lai veiktu attiecīgās darbības, un ka atestācijas brīdī attiecīgajai personai pat uz laiku nav aizliegts darboties profesijā;

c)	profesionālās kvalifikācijas apliecinājums;

d)	attiecībā uz 5. panta 1. punkta b) apakšpunktā minētajiem gadījumiem — jebkāds apliecinājums tam, ka iepriekšējos desmit gados pakalpojumu sniedzējs ir vismaz divus gadus veicis attiecīgo darbību;

e)	attiecībā uz profesijām drošības jomā - apliecinājums par sodāmības neesamību, ja dalībvalstis saviem valstspiederīgajiem to pieprasa.

3.   Pakalpojumus sniedz, lietojot statusa dalībvalstī paredzēto profesionālo nosaukumu tiktāl, ciktāl šāds nosaukums attiecīgajā dalībvalstī pastāv attiecībā uz konkrēto profesionālo darbību. Šo nosaukumu norāda statusa dalībvalsts valsts valodā vai vienā no valsts valodām tā, lai izvairītos no sajaukšanas ar uzņēmējā dalībvalstī paredzēto profesionālo nosaukumu. Ja statusa dalībvalstī šāda profesionālā nosaukuma nav, pakalpojumu sniedzējs norāda savu oficiālo kvalifikāciju šīs dalībvalsts valsts valodā vai vienā no valsts valodām. Gadījumos, kas minēti III sadaļas III nodaļā, pakalpojumu var izņēmuma kārtā sniegt, lietojot uzņēmējā dalībvalstī paredzēto profesionālo nosaukumu.

4.   Attiecībā uz pirmreizēju pakalpojumu sniegšanu reglamentētās profesijās, kurām ir ietekme uz sabiedrības veselību vai drošību un uz kurām neattiecas automātiskā atzīšana saskaņā ar III sadaļas III nodaļu, uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde var pārbaudīt pakalpojumu sniedzēja profesionālo kvalifikāciju, pirms pakalpojumi tiek sniegti pirmo reizi. Šāda iepriekšēja pārbaude iespējama vienīgi tad, ja pārbaudes mērķis ir izvairīties no smaga kaitējuma pakalpojumu saņēmēja veselībai vai drošībai, ko radītu pakalpojumu sniedzēja profesionālās kvalifikācijas trūkums, un ja pārbaude attiecas vienīgi uz šim nolūkam nepieciešamo.

Ilgākais, viena mēneša laikā pēc deklarācijas un tai pievienoto dokumentu saņemšanas kompetentā iestāde cenšas informēt pakalpojumu sniedzēju vai nu par savu lēmumu nepārbaudīt viņa kvalifikāciju, vai arī par šādas pārbaudes rezultātu. Ja pastāv grūtības, kas varētu radīt kavēšanos, kompetentā iestāde pirmā mēneša laikā informē pakalpojumu sniedzēju par kavēšanās iemeslu un lēmuma pieņemšanas termiņu, kas galīgi jāpieņem otrā mēneša laikā pēc pilnīgas dokumentācijas saņemšanas.

Gadījumos, kad starp pakalpojumu sniedzēja profesionālo kvalifikāciju un uzņēmējā dalībvalstī prasīto apmācību ir būtiska atšķirība, kas varētu kaitēt sabiedrības veselībai un drošībai, uzņēmēja dalībvalsts dod pakalpojumu sniedzējam iespēju parādīt, jo īpaši izmantojot zināšanu pārbaudi, ka viņš apguvis trūkstošās zināšanas vai kompetenci. Jebkurā gadījumā jābūt iespējai sniegt pakalpojumu viena mēneša laikā pēc lēmuma pieņemšanas saskaņā ar šā punkta iepriekšējo daļu.

Ja kompetentā iestāde nesniedz atbildi iepriekšējās šā punkta daļās paredzētajos termiņos, pakalpojumu drīkst sniegt.

Gadījumos, kad kvalifikācija ir pārbaudīta saskaņā ar šo punktu, pakalpojumu sniedz, lietojot uzņēmējā dalībvalstī paredzēto profesionālo nosaukumu.

8. pants

Administratīvā sadarbība

1.   Attiecībā uz katru pakalpojumu sniegšanu uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes var lūgt statusa dalībvalsts kompetentās iestādes sniegt jebkādu informāciju, kas attiecas uz pakalpojumu sniedzēja statusa likumību un viņa labu uzvedību, kā arī uz jebkādu profesionāla rakstura disciplināru vai soda sankciju neesamību. Statusa dalībvalsts kompetentās iestādes sniedz šo informāciju saskaņā ar 56. pantu.

2.   Kompetentās iestādes nodrošina visas tādas informācijas apmaiņu, kura nepieciešama, lai pareizi izskatītu pakalpojumu saņēmēju sūdzības par pakalpojumu sniedzējiem. Saņēmējus informē par sūdzības izskatīšanas rezultātu.

9. pants

Pakalpojumu saņēmējiem sniedzamā informācija

Ja pakalpojumu sniedz, lietojot statusa dalībvalstī paredzēto profesionālo nosaukumu vai pakalpojumu sniedzēja profesionālās kvalifikācijas nosaukumu, tad papildus citām prasībām attiecībā uz informāciju, kuras paredzētas Kopienas tiesību aktos, uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes var prasīt, lai pakalpojumu sniedzējs sniedz pakalpojumu saņēmējam visu šādu informāciju vai tās daļu:

a)	ja pakalpojumu sniedzējs ir reģistrēts komercreģistrā vai līdzīgā valsts reģistrā — reģistra nosaukums, kurā viņš ir reģistrēts, viņa reģistrācijas numurs vai ekvivalents šajā reģistrā esošs identifikācijas līdzeklis;

b)	ja statusa dalībvalstī uz konkrēto darbību attiecas atļaujas saņemšanas prasība — kompetentās uzraudzības iestādes nosaukums un adrese;

c)	jebkura profesionālā asociācija vai līdzīga struktūra, kurā pakalpojumu sniedzējs ir reģistrēts;

d)	pakalpojumu sniedzēja profesionālais nosaukums vai, ja šāds nosaukums nepastāv, oficiālā kvalifikācija un dalībvalsts, kurā tā piešķirta;

e)

ja pakalpojumu sniedzējs veic darbību, uz kuru attiecas PVN — PVN identifikācijas numurs, kas minēts 22. panta 1. punktā Padomes Sestajā direktīvā 77/388/EEK (1977. gada 17. maijs) par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem - Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (23);

f)	ziņas par jebkādu apdrošināšanas segumu vai citiem personiskas vai kolektīvas aizsardzības līdzekļiem attiecībā uz profesionālo atbildību.

III SADAĻA

UZŅĒMĒJDARBĪBAS VEIKŠANAS BRĪVĪBA

I NODAĻA

Vispārējā sistēma apmācības apliecinājumu atzīšanai

10. pants

Joma

Šī nodaļa attiecas uz visām profesijām, kas nav iekļautas šīs sadaļas II un III nodaļā, un uz turpmāk norādītajiem gadījumiem, kad pretendents īpašu un izņēmuma iemeslu dēļ neatbilst minētajās nodaļās paredzētajiem nosacījumiem:

a)	attiecībā uz IV pielikumā uzskaitītajām darbībām, ja ieceļotājs neatbilst 17., 18. un 19. pantā noteiktajām prasībām;

b)

attiecībā uz ārstiem ar pamatapmācību, specializētiem ārstiem, vispārējās aprūpes māsām, zobārstiem, specializētiem zobārstiem, veterinārārstiem, vecmātēm, farmaceitiem un arhitektiem, ja ieceļotājs neatbilst prasībām attiecībā uz faktisku un likumīgu profesionālo darbību, kuras minētas 23., 27., 33., 37., 39., 43. un 49. pantā;

c)	attiecībā uz arhitektiem, ja ieceļotājam ir kvalifikāciju apliecinošais dokuments, kas nav uzskaitīts V pielikuma 5.7. punktā;

d)

neskarot 21. panta 1. punktu, 23. un 27. pantu, attiecībā uz ārstiem, māsām, zobārstiem, veterinārārstiem, vecmātēm, farmaceitiem un arhitektiem, kam ir tāda speciālista kvalifikāciju apliecinošs dokuments, kuram jāsaņem apmācība, pēc kuras pabeigšanas piešķir kādu no V pielikuma 5.1.1., 5.2.2., 5.3.2., 5.4.2., 5.5.2., 5.6.2. un 5.7.1. punktā uzskaitītajiem profesionālajiem nosaukumiem, un vienīgi attiecīgās specialitātes atzīšanas nolūkā;

e)

attiecībā uz vispārējās aprūpes māsām un specializētajām māsām, kam ir tāda speciālista kvalifikāciju apliecinošs dokuments, kuram jāsaņem apmācība, pēc kuras pabeigšanas piešķir V pielikuma 5.2.2. punktā paredzēto profesionālo nosaukumu, ja ieceļotājs vēlas saņemt atzīšanu citā dalībvalstī, kurā attiecīgo profesionālo darbību veic specializētās māsas bez vispārējās aprūpes māsas apmācības;

f)

attiecībā uz specializētajām māsām bez vispārējās aprūpes māsas apmācības, ja ieceļotājs vēlas saņemt atzīšanu citā dalībvalstī, kurā attiecīgo profesionālo darbību veic vispārējās aprūpes māsas, specializētās māsas bez vispārējās aprūpes māsas apmācības vai specializētās māsas, kam ir tāda speciālista kvalifikāciju apliecinošs dokuments, kuram jāsaņem apmācība, pēc kuras pabeigšanas piešķir V pielikuma 5.2.2. punktā paredzēto profesionālo nosaukumu;

g)	attiecībā uz ieceļotājiem, kas atbilst 3. panta 3. punktā izklāstītajām prasībām.

11. pants

Kvalifikācijas līmeņi

Šīs direktīvas 13. panta piemērošanas nolūkā profesionālās kvalifikācijas grupē šādos turpmāk aprakstītos līmeņos:

a)

kompetences apliecinājums, ko izcelsmes dalībvalsts kompetentā iestāde, kas norīkota saskaņā ar šīs dalībvalsts normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem, izsniegusi pamatojoties uz: i) vai nu apmācības kursu, kas nav daļa no sertifikāta vai diploma b), c), d) vai e) punkta nozīmē, vai īpašu eksāmenu bez iepriekšējas apmācības, vai pilna laika darbību šajā profesijā kādā dalībvalstī trīs gadus pēc kārtas vai atbilstīgu laikposmu darbības daļlaika veikšanu iepriekšējo 10 gadu laikā, ii) vai arī vispārējo pamatizglītību vai vidējo izglītību, kas apliecina, ka tās ieguvējs ir apguvis vispārējās zināšanas;

b)

sertifikāts, kas apliecina tāda vidējās izglītības kursa sekmīgu pabeigšanu, kurš: i) vai nu ir vispārējs, un to papildina studiju kurss vai profesionālā apmācība, kas nav c) punktā minētais kurss vai apmācība, un/vai pārbaudes prakse vai profesionālā prakse, kas nepieciešama papildus šim studiju kursam, ii) vai arī ir tehnisks vai profesionāls, un to atbilstīgos gadījumos papildina i) apakšpunktā minētais studiju kurss vai profesionālā apmācība, un/vai pārbaudes vai profesionālā prakse, kas nepieciešama papildus šim studiju kursam;

c)

diploms, kas apliecina to, ka sekmīgi pabeigta: i) vai nu apmācība pēcvidusskolas līmenī, kura nav d) un e) punktā minētā apmācība, kuras ilgums ir vismaz viens gads, vai līdzvērtīga ilguma daļlaika apmācība, kuras sākšanai viens no nosacījumiem parasti ir tāda vidējās izglītības kursa sekmīga pabeigšana, kas nepieciešams, lai stātos universitātē vai augstskolā, vai otrā vidējās izglītības līmeņa līdzvērtīgas skolas izglītības pabeigšana, kā arī profesionālā apmācība, kas var būt vajadzīga papildus šādam pēcvidusskolas kursam, ii) vai arī, reglamentētas profesijas gadījumā, tāda II pielikumā ietverta apmācība ar īpašu struktūru, kura ir ekvivalenta i) apakšpunktā paredzētajam apmācības līmenim, kura nodrošina līdzvērtīgu profesionālo standartu un kura sagatavo apmācāmo personu līdzvērtīgam pienākumu un funkciju līmenim. Sarakstu II pielikumā var grozīt saskaņā ar 58. panta 2. punktā minēto procedūru, lai ņemtu vērā apmācību, kas atbilst iepriekšējā teikumā paredzētajām prasībām;

d)

diploms, kas apliecina to, ka sekmīgi pabeigta apmācība pēcvidusskolas līmenī, kuras ilgums ir vismaz trīs gadi un nav ilgāks kā četri gadi, vai līdzvērtīga ilguma daļlaika apmācība, universitātē vai augstskolā, vai citā mācību iestādē, kas nodrošina tādu pašu apmācības līmeni, kā arī profesionālā apmācība, kura var būt vajadzīga papildus šādam pēcvidusskolas kursam;

e)

diploms, kas apliecina to, ka sekmīgi pabeigts pēcviduskolas kurss, kura ilgums ir vismaz četri gadi, vai līdzvērtīga ilguma daļlaika apmācība universitātē vai augstskolā, vai citā līdzvērtīga līmeņa iestādē, un - vajadzības gadījumā - to, ka sekmīgi pabeigta profesionālā apmācība, kas vajadzīga papildus pēcvidusskolas kursam.

12. pants

Kvalifikāciju vienlīdzība

Kvalifikāciju apliecinošu dokumentu vai kvalifikāciju apliecinošu dokumentu kopumu, ko izsniegusi kādas dalībvalsts kompetenta iestāde un kas apstiprina tādas apmācības sekmīgu pabeigšanu Kopienā, kuru šī dalībvalsts atzīst par ekvivalenta līmeņa apmācību, un kas personai ar šādu dokumentu vai dokumentu kopumu dod tādas pašas tiesības sākt vai veikt darbību attiecīgajā profesijā, vai kas sagatavo darbības veikšanai šajā profesijā, uzskata par tādu kvalifikāciju apliecinošo dokumentu, uz kuru attiecas 11. pants, tostarp attiecīgais līmenis.

Ikvienu profesionālo kvalifikāciju, kas - lai gan neatbilst izcelsmes valstī spēkā esošajos normatīvajos vai administratīvajos aktos paredzētajām prasībām attiecībā uz iespēju sākt vai veikt darbību profesijā - saskaņā ar minētajiem aktiem piešķir attiecīgajai personai iegūtās tiesības, arī uzskata par šādu kvalifikāciju apliecinošu dokumentu atbilstīgi tādiem pašiem nosacījumiem, kādi izklāstīti šā panta pirmajā daļā. Jo īpaši tas attiecas uz gadījumu, ja izcelsmes dalībvalsts paaugstina apmācības līmeni, kas vajadzīgs, lai sāktu un veiktu darbību profesijā, un ja personai, kas pabeigusi iepriekšējo apmācību, kura neatbilst jaunās kvalifikācijas prasībām, saskaņā ar dalībvalsts normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem ir iegūtās tiesības; šādā gadījumā 13. panta piemērošanas nolūkā uzņēmēja dalībvalsts šo iepriekšējo apmācību uzskata par atbilstīgu jaunās apmācības līmenim.

13. pants

Atzīšanas nosacījumi

1.   Ja attiecībā uz darbības sākšanu vai veikšanu reglamentētā profesijā uzņēmējā dalībvalstī pastāv nosacījums, ka vajadzīgas specifiskas profesionālās kvalifikācijas, tad šīs dalībvalsts kompetentā iestāde atļauj sākt vai veikt darbību šajā profesijā - ievērojot tādus pašus nosacījumus, kādi attiecas uz tās pilsoņiem - pretendentiem, kuriem ir kompetences apliecinājums vai kvalifikāciju apliecinošs dokuments, kāds vajadzīgs citā dalībvalstī, lai sāktu un veiktu darbību šādā profesijā pēdējās minētās dalībvalsts teritorijā.

Kompetences apliecinājumi vai kvalifikāciju apliecinošie dokumenti atbilst šādiem nosacījumiem:

a)	tos ir izsniegusi dalībvalsts kompetentā iestāde, kas norīkota saskaņā ar šīs dalībvalsts normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem;

b)	tie apliecina profesionālās kvalifikācijas līmeni, kas ir vismaz ekvivalents līmenim tieši pirms līmeņa, kurš ir vajadzīgs uzņēmējā dalībvalstī, kā aprakstīts 11. pantā.

2.   Sākt un veikt darbību profesijā, kā aprakstīts 1. punktā, atļauj arī tiem pretendentiem, kas iepriekšējo 10 gadu laikā divus gadus veikuši pilna laika darbību minētajā punktā norādītajā profesijā citā dalībvalstī, kura nereglamentē šo profesiju, un ar nosacījumu, ka šiem pretendentiem ir viens vai vairāki kompetences apliecinājumi vai kvalifikāciju apliecinoši dokumenti.

Kompetences apliecinājumi un kvalifikāciju apliecinošie dokumenti atbilst šādiem nosacījumiem:

a)	tos ir izsniegusi dalībvalsts kompetentā iestāde, kas norīkota saskaņā ar šīs dalībvalsts normatīvajiem vai administratīvajiem aktiem;

b)	tie apliecina profesionālās kvalifikācijas līmeni, kas ir vismaz ekvivalents līmenim tieši pirms līmeņa, kurš ir vajadzīgs uzņēmējā dalībvalstī, kā aprakstīts 11. pantā;

c)	tie apliecina, ka attiecīgā persona ir sagatavota darbības veikšanai konkrētajā profesijā.

Tomēr šā punkta pirmajā daļā minēto divu gadu profesionālo pieredzi nevar prasīt, ja pretendenta kvalifikāciju apliecinošais dokuments apstiprina reglamentētu izglītību un apmācību 3. panta 1. punkta e) apakšpunkta nozīmē kvalifikāciju līmeņos, kas aprakstīti 11. panta b), c), d) vai e) punktā. Šīs direktīvas III pielikumā uzskaitīto reglamentēto izglītību un apmācību uzskata par šādu reglamentētu izglītību un apmācību 11. panta c) punktā aprakstītajā līmenī. Sarakstu III pielikumā var grozīt saskaņā ar 58. panta 2. punktā minēto procedūru, lai ņemtu vērā reglamentētu izglītību un apmācību, kas nodrošina līdzvērtīgu profesionālo standartu un kas sagatavo apmācāmo personu līdzvērtīgam pienākumu un funkciju līmenim.

3.   Atkāpjoties no šā panta 1. punkta b) apakšpunkta un 2. punkta b) apakšpunkta, uzņēmēja dalībvalsts ļauj sākt un veikt darbību reglamentētā profesijā, ja attiecībā uz darbības sākšanu šajā profesijā tās teritorijā pastāv nosacījums, ka vajadzīga kvalifikācija, kas apliecina četrus gadus ilgas augstskolas vai universitātes izglītības sekmīgu pabeigšanu, un ja pretendentam ir 11. panta c) punktā minētā kvalifikācija.

14. pants

Kompensācijas pasākumi

1.   Šīs direktīvas 13. pants neliedz uzņēmējai dalībvalstij prasīt, lai pretendents pabeidz adaptācijas periodu, kura ilgums ir līdz trim gadiem, vai veic zināšanu pārbaudi, ja:

a)	tās apmācības ilgums, kuras apliecinājumu viņš iesniedz saskaņā ar 13. panta 1. vai 2. punktu, ir vismaz par vienu gadu īsāks nekā uzņēmējā dalībvalstī prasītais;

b)	apmācība, ko viņš saņēmis, aptver mācību priekšmetus, kas būtiski atšķiras no tiem, ko aptver kvalifikāciju apliecinošais dokuments, kas nepieciešams uzņēmējā dalībvalstī;

c)

reglamentētā profesija uzņēmējā dalībvalstī ietver vienu vai vairākas reglamentētas profesionālās darbības, kas atbilstīgajā profesijā nepastāv pretendenta izcelsmes dalībvalstī, kā tā definēta 4. panta 2. punktā, un ja šī atšķirība ietver specifisku apmācību, kas ir nepieciešama uzņēmējā dalībvalstī un aptver mācību priekšmetus, kas būtiski atšķiras no tiem, ko aptver pretendenta kompetences apliecinājums vai kvalifikāciju apliecinošais dokuments.

2.   Ja uzņēmēja dalībvalsts izmanto 1. punktā paredzēto iespēju, tai ir jādod pretendentam tiesības izvēlēties starp adaptācijas periodu un zināšanu pārbaudi.

Ja attiecībā uz konkrēto profesiju dalībvalsts uzskata, ka nepieciešams atkāpties no šā punkta iepriekšējā daļā noteiktās prasības dot pretendentam tiesības izvēlēties starp adaptācijas periodu un zināšanu pārbaudi, tad šī dalībvalsts iepriekš informē pārējās dalībvalstis un Komisiju un sniedz pietiekamu pamatojumu šādai atkāpei.

Ja pēc visas nepieciešamās informācijas saņemšanas Komisija uzskata, ka šā punkta otrajā daļā minētā atkāpe nav atbilstoša vai ka tā neatbilst Kopienas tiesību aktiem, tad tā trīs mēnešu laikā lūdz attiecīgo dalībvalsti atturēties no paredzētā pasākuma īstenošanas. Ja iepriekšminētajā termiņā no Komisijas nav saņemta atbilde, atkāpi var piemērot.

3.   Atkāpjoties no pretendenta izvēles tiesību principa, kā noteikts 2. punktā, attiecībā uz profesijām, darbības veikšanai kurās vajadzīga attiecīgās valsts tiesību aktu precīza pārzināšana un kurās konsultācijas un/vai palīdzības sniegšana saistībā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem ir būtisks un pastāvīgs profesionālās darbības aspekts, uzņēmēja dalībvalsts var noteikt vai nu adaptācijas periodu, vai arī zināšanu pārbaudi.

Tas attiecas arī uz gadījumiem, kas paredzēti 10. panta b) un c) punktā; 10. panta d) punktā -attiecībā uz ārstiem un zobārstiem; 10. panta f) punktā - attiecībā uz gadījumiem, kad ieceļotājs vēlas saņemt atzīšanu citā dalībvalstī, kurā attiecīgo profesionālo darbību veic vispārējās aprūpes māsas vai specializētās māsas ar tāda speciālista kvalifikāciju apliecinošu dokumentu, kas saņēmis apmācību, pēc kuras pabeigšanas piešķir V pielikuma 5.2.2. punktā paredzēto profesionālo nosaukumu; un 10. panta g) punktā.

Gadījumos, uz ko attiecas 10. panta a) punkts, uzņēmēja dalībvalsts var prasīt adaptācijas periodu vai zināšanu pārbaudi, ja ieceļotājs ir paredzējis kā pašnodarbinātā persona vai kā uzņēmuma vadītājs veikt profesionālo darbību, kurai ir nepieciešama specifisku spēkā esošo attiecīgās valsts tiesību normu pārzināšana un piemērošana, un ja sakarā ar šādas darbības veikšanu uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes prasību pārzināt un piemērot šīs tiesību normas izvirza arī saviem pilsoņiem.

4.   Šā panta 1. punkta b) un c) apakšpunkta piemērošanas nolūkā “mācību priekšmeti, kas būtiski atšķiras” nozīmē mācību priekšmetus, kuru pārzināšana ir būtiska darbības veikšanai attiecīgajā profesijā un attiecībā uz kuriem ieceļotāja saņemtā apmācība tās ilguma vai satura nozīmē būtiski atšķiras no apmācības, kas vajadzīga uzņēmējā dalībvalstī.

5.   Šā panta 1. punktu piemēro, atbilstīgi ņemot vērā proporcionalitātes principu. Jo īpaši, ja uzņēmēja dalībvalsts paredz prasīt, lai pretendents pabeidz adaptācijas periodu vai veic zināšanu pārbaudi, tad tai vispirms jāpārliecinās par to, vai zināšanas, ko pretendents apguvis savas profesionālās pieredzes gaitā dalībvalstī vai trešajā valstī, ir tādas zināšanas, kas pilnīgi vai daļēji aptver 4. punktā minēto būtisko atšķirību.

15. pants

Atteikšanās no kompensācijas pasākumiem kopīgu platformu gadījumā

1.   Šā panta nolūkā “kopīgās platformas” ir definētas kā tādu profesionālās kvalifikācijas kritēriju komplekss, kuri ir piemēroti tam, lai kompensētu konstatētās būtiskās atšķirības starp apmācību prasībām, kas attiecīgās profesijas sakarā pastāv dažādās dalībvalstīs. Šīs būtiskās atšķirības nosaka, salīdzinot apmācību ilgumu un saturu vismaz divās trešdaļās dalībvalstu, tostarp visās dalībvalstīs, kas reglamentē attiecīgo profesiju. Apmācību satura atšķirību pamatā var būt būtiskas atšķirības profesionālās darbības jomā.

2.   Šā panta 1. punktā definētās kopīgās platformas Komisijai var iesniegt vai nu dalībvalstis, vai arī profesionālās asociācijas vai organizācijas, kas ir reprezentatīvas valsts un Eiropas līmenī. Ja Komisija, iepriekš apspriedusies ar dalībvalstīm, uzskata, ka attiecīgās kopīgās platformas projekts sekmē profesionālo kvalifikāciju savstarpēju atzīšanu, tā var iesniegt pasākumu projektu, lai tos pieņemtu saskaņā ar 58. panta 2. punktā minēto procedūru.

3.   Ja pretendenta profesionālā kvalifikācija atbilst kritērijiem, kas noteikti pasākumā, kurš pieņemts saskaņā ar 2. punktu, uzņēmēja dalībvalsts atsakās no kompensācijas pasākumu piemērošanas saskaņā ar 14. pantu.

4.   Šā panta 1. līdz 3. punkts neskar dalībvalstu kompetenci lemt par profesionālajām kvalifikācijām, kādas nepieciešamas darbības veikšanai profesijās tās teritorijā, kā arī par savu izglītības un profesionālās apmācības sistēmu saturu un organizāciju.

5.   Ja dalībvalsts uzskata, ka saskaņā ar 2. punktu pieņemtā pasākumā noteiktie kritēriji vairs nesniedz atbilstošas garantijas attiecībā uz profesionālajām kvalifikācijām, tā attiecīgi informē Komisiju, kas vajadzības gadījumā iesniedz pasākuma projektu saskaņā ar 58. panta 2. punktā minēto procedūru.

6.   Komisija līdz 2010. gada 20. oktobrim iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei ziņojumu par šā panta darbību un, vajadzības gadījumā, atbilstošus priekšlikumus šā panta grozīšanai.

II NODAĻA

Profesionālās pieredzes atzīšana

16. pants

Prasības attiecībā uz profesionālo pieredzi

Ja kādā dalībvalstī attiecībā uz kādas IV pielikumā uzskaitītās darbības sākšanu vai veikšanu pastāv nosacījums, ka pretendentam vajadzīgas vispārējas, komerciālas vai profesionālas zināšanas un prasmes, tad šī dalībvalsts par attiecīgo zināšanu un spēju pietiekamu apliecinājumu atzīst iepriekšēju šīs darbības veikšanu citā dalībvalstī. Šādai darbībai jābūt veiktai saskaņā ar 17., 18. un 19. pantu.

17. pants

Darbības, kas minētas IV pielikuma I sarakstā

1.   Attiecībā uz darbībām, kas minētas IV pielikuma I sarakstā, konkrētajai darbībai iepriekš jābūt veiktai:

a)	sešus gadus pēc kārtas pašnodarbinātas personas vai uzņēmuma vadītāja statusā; vai

b)

trīs gadus pēc kārtas pašnodarbinātas personas vai uzņēmuma vadītāja statusā, ja attiecīgā persona var pierādīt, ka viņa konkrētās darbības jomā ir iepriekš saņēmusi vismaz trīs gadus ilgu apmācību, ko apliecina sertifikāts, kuru atzinusi dalībvalsts vai kuru kompetenta profesionālā organizācija uzskata par derīgu; vai

c)

četrus gadus pēc kārtas pašnodarbinātas personas vai uzņēmuma vadītāja statusā, ja attiecīgā persona var pierādīt, ka viņa konkrētās darbības jomā ir iepriekš saņēmusi vismaz divus gadus ilgu apmācību, ko apliecina sertifikāts, kuru atzinusi dalībvalsts vai kuru kompetenta profesionālā organizācija uzskata par derīgu; vai

d)	trīs gadus pēc kārtas pašnodarbinātas personas statusā, ja attiecīgā persona var pierādīt, ka viņa vismaz piecus gadus ir veikusi konkrēto darbību kā darbinieks; vai

e)

piecus gadus pēc kārtas vadošā amatā, no kuriem vismaz trīs gadi saistīti ar tehniskiem pienākumiem un atbildību par vismaz vienu uzņēmējsabiedrības nodaļu, ja attiecīgā persona var pierādīt, ka viņa konkrētās darbības jomā ir iepriekš saņēmusi vismaz trīs gadus ilgu apmācību, ko apliecina sertifikāts, kuru atzinusi dalībvalsts vai kuru kompetenta profesionālā organizācija uzskata par derīgu.

2.   Šā panta 1. punkta a) un d) apakšpunktā minētajos gadījumos darbībai nedrīkst būt izbeigta vairāk kā 10 gadus pirms dienas, kad attiecīgā persona iesniegusi pilnīgu pieteikumu 56. pantā minētajai kompetentajai iestādei.

3.   Šā panta 1. punkta e) apakšpunkts neattiecas uz darbībām, kas attiecas uz ISIC nomenklatūras ex 855. grupu “Frizētavas”.

18. pants

Darbības, kas minētas IV pielikuma II sarakstā

1.   Attiecībā uz darbībām, kas minētas IV pielikuma II sarakstā, konkrētajai darbībai iepriekš jābūt veiktai:

a)	piecus gadus pēc kārtas pašnodarbinātas personas vai uzņēmuma vadītāja statusā; vai

b)

trīs gadus pēc kārtas pašnodarbinātas personas vai uzņēmuma vadītāja statusā, ja saņēmējs var pierādīt, ka viņš konkrētās darbības jomā ir iepriekš saņēmis vismaz trīs gadus ilgu apmācību, ko apliecina sertifikāts, kuru atzinusi dalībvalsts vai kuru kompetenta profesionālā organizācija uzskata par derīgu; vai

c)

četrus gadus pēc kārtas pašnodarbinātas personas vai uzņēmuma vadītāja statusā, ja saņēmējs var pierādīt, ka viņš konkrētās darbības jomā ir iepriekš saņēmis vismaz divus gadus ilgu apmācību, ko apliecina sertifikāts, kuru atzinusi dalībvalsts vai kuru kompetenta profesionālā organizācija uzskata par derīgu; vai

d)	trīs gadus pēc kārtas pašnodarbinātas personas vai uzņēmuma vadītāja statusā, ja saņēmējs var pierādīt, ka viņš vismaz piecus gadus ir veicis konkrēto darbību kā darbinieks; vai

e)	piecus gadus pēc kārtas darbinieka statusā, ja saņēmējs var pierādīt, ka viņš konkrētās darbības jomā ir iepriekš saņēmis vismaz trīs gadus ilgu apmācību, ko apliecina sertifikāts, kuru atzinusi dalībvalsts vai kuru kompetenta profesionālā organizācija uzskata par derīgu; vai

f)	sešus gadus pēc kārtas darbinieka statusā, ja saņēmējs var pierādīt, ka viņš konkrētās darbības jomā ir iepriekš saņēmis vismaz divus gadus ilgu apmācību, ko apliecina sertifikāts, kuru atzinusi dalībvalsts vai kuru kompetenta profesionālā organizācija uzskata par derīgu.

2.   Šā panta 1. punkta a) un d) apakšpunktā minētajos gadījumos darbība nedrīkst būt izbeigta vairāk kā 10 gadus pirms dienas, kad attiecīgā persona iesniegusi pilnīgu pieteikumu 56. pantā minētajai kompetentajai iestādei.

19. pants

Darbības, kas minētas IV pielikuma III sarakstā

1.   Attiecībā uz darbībām, kas minētas IV pielikuma III sarakstā, konkrētajai darbībai iepriekš jābūt veiktai:

a)	trīs gadus pēc kārtas pašnodarbinātas personas vai uzņēmuma vadītāja statusā; vai

b)	divus gadus pēc kārtas pašnodarbinātas personas vai uzņēmuma vadītāja statusā, ja saņēmējs var pierādīt, ka viņš konkrētās darbības jomā ir iepriekš saņēmis apmācību, ko apliecina sertifikāts, kuru atzinusi dalībvalsts vai kuru kompetenta profesionālā organizācija uzskata par derīgu; vai

c)	divus gadus pēc kārtas pašnodarbinātas personas vai uzņēmuma vadītāja statusā, ja saņēmējs var pierādīt, ka viņš vismaz trīs gadus ir veicis konkrēto darbību kā darbinieks; vai

d)	trīs gadus pēc kārtas darbinieka statusā, ja saņēmējs var pierādīt, ka viņš konkrētās darbības jomā ir iepriekš saņēmis apmācību, ko apliecina sertifikāts, kuru atzinusi dalībvalsts vai kuru kompetenta profesionālā organizācija uzskata par derīgu.

2.   Šā panta 1. punkta a) un c) apakšpunktā minētajos gadījumos darbība nedrīkst būt izbeigta vairāk kā 10 gadus pirms dienas, kad attiecīgā persona iesniegusi pilnīgu pieteikumu 56. pantā minētajai kompetentajai iestādei.

20. pants

Grozījumi IV pielikumā ietvertajos darbību sarakstos

Lai atjauninātu vai precizētu nomenklatūru, IV pielikumā ietvertos to darbību sarakstus, uz kurām attiecas profesionālās pieredzes atzīšana saskaņā ar 16. pantu, var grozīt saskaņā ar 58. panta 2. punktā minēto procedūru, un ar nosacījumu, ka šādi grozījumi nav saistīti ar izmaiņām darbībās, kuras attiecas uz vairākām kategorijām.

III NODAĻA

Atzīšana, pamatojoties uz minimālo apmācības nosacījumu saskaņošanu

1. sadaļa

Vispārējie noteikumi

21. pants

Automātiskās atzīšanas princips

1.   Ikviena dalībvalsts atzīst ārsta kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kas ļauj sākt profesionālo darbību kā ārstam ar pamatapmācību un specializētam ārstam, kā arī vispārējās aprūpes māsas, zobārsta, specializēta zobārsta, veterinārārsta, farmaceita un arhitekta kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kuri attiecīgi uzskaitīti V pielikuma 5.1.1., 5.1.2., 5.2.2., 5.3.2., 5.3.3., 5.4.2., 5.6.2. un 5.7.1. punktā, kuri atbilst, attiecīgi, 24., 25., 31., 34., 35., 38., 44. un 46. pantā minētajiem minimālajiem apmācības nosacījumiem, un - saistībā ar profesionālās darbības sākšanu un veikšanu - tā piešķir šādiem dokumentiem savā teritorijā tādu pašu spēku, kāds ir šīs dalībvalsts izsniegtiem kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem.

Šiem kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem jābūt dalībvalstu kompetento iestāžu izsniegtiem, un attiecīgos gadījumos tiem jāpievieno sertifikāti, kas uzskaitīti, attiecīgi, V pielikuma 5.1.1., 5.1.2., 5.2.2., 5.3.2., 5.3.3., 5.4.2., 5.6.2. vai 5.7.1. punktā.

Šā punkta pirmā un otrā daļa neiespaido iegūtās tiesības, kas minētas 23., 27., 33., 37., 39. un 49. pantā.

2.   Attiecībā uz vispārējās prakses ārsta darbības veikšanu attiecīgās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmas ietvaros ikviena dalībvalsts atzīst V pielikuma 5.1.4. punktā uzskaitītos kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kas dalībvalstu pilsoņiem izsniegti citā dalībvalstī saskaņā ar 28. pantā paredzētajiem minimālajiem apmācības nosacījumiem.

Šā punkta iepriekšējā daļa neiespaido iegūtās tiesības, kas minētas 30. pantā.

3.   Ikviena dalībvalsts atzīst vecmātes kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kas dalībvalstu pilsoņiem izsniegti citā dalībvalstī, uzskaitīti V pielikuma 5.5.2. punktā, atbilst 40. pantā minētajiem minimālajiem apmācības nosacījumiem un atbilst 41. pantā noteiktajiem kritērijiem, un - saistībā ar profesionālās darbības sākšanu un veikšanu - tā piešķir šādiem dokumentiem savā teritorijā tādu pašu spēku, kāds ir šīs dalībvalsts izsniegtiem kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem. Šis noteikums neiespaido iegūtās tiesības, kas minētas 23. un 43. pantā.

4.   Attiecībā uz jaunu publiski pieejamu aptieku izveidi dalībvalstīm nav pienākuma piešķirt spēku V pielikuma 5.6.2. punktā minētajiem kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem. Šā punkta nolūkā par jaunām aptiekām uzskata arī aptiekas, kas atvērtas mazāk nekā trīs gadus.

5.   Arhitekta kvalifikāciju apliecinošais dokuments, kas minēts V pielikuma 5.7.1. punktā un uz ko attiecas automātiskā atzīšana saskaņā ar 1. punktu, apliecina tāda apmācības kursa pabeigšanu, kurš sākts ne agrāk kā minētajā pielikumā norādītajā akadēmiskajā atsauces gadā.

6.   Attiecībā uz ārstu, vispārējās aprūpes māsu, zobārstu, veterinārārstu, vecmāšu un farmaceitu profesionālās darbības veikšanu ikviena dalībvalsts paredz nosacījumu, ka ir vajadzīgi kvalifikāciju apliecinošie dokumenti, kuri attiecīgi minēti V pielikuma 5.1.1., 5.1.2., 5.1.4., 5.2.2., 5.3.2., 5.3.3., 5.4.2., 5.5.2. un 5.6.2. punktā un kuri apstiprina, ka attiecīgā persona savas apmācības laikā, atbilstīgos gadījumos, ir apguvusi zināšanas un prasmes, kas minētas 24. panta 3. punktā, 31. panta 6. punktā, 34. panta 3. punktā, 38. panta 3. punktā, 40. panta 3. punktā un 44. panta 3. punktā.

Šīs direktīvas 24. panta 3. punktā, 31. panta 6. punktā, 34. panta 3. punktā, 38. panta 3. punktā, 40. panta 3. punktā un 44. panta 3. punktā minētās zināšanas un prasmes var grozīt saskaņā ar 58. panta 2. punktā minēto procedūru, lai tās pielāgotu zinātnes un tehnikas progresam.

Šādi atjauninājumi nevienai dalībvalstij nerada vajadzību izdarīt grozījumus savos pastāvošajos tiesiskajos principos, kas paredz profesiju struktūru, attiecībā uz fizisku personu apmācību un nosacījumiem profesionālās darbības sākšanai.

7.   Katra dalībvalsts informē Komisiju par normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, ko tā pieņem attiecībā uz kvalifikāciju apliecinošo dokumentu izsniegšanu jomā, uz kuru attiecas šī nodaļa. Turklāt attiecībā uz kvalifikāciju apliecinošo dokumentu izsniegšanu 8. sadaļā minētajā jomā šo paziņojumu nosūta arī pārējām dalībvalstīm.

Komisija publicē attiecīgu paziņojumu Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, norādot nosaukumus, ko dalībvalsts pieņēmusi attiecībā uz kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem, un - attiecīgos gadījumos - struktūru, kas izsniedz attiecīgo kvalifikāciju apliecinošo dokumentu, kā arī to papildinošo sertifikātu un atbilstīgo profesionālo nosaukumu, kas minēts, attiecīgi, V pielikuma 5.1.1., 5.1.2., 5.1.4., 5.2.2., 5.3.2., 5.3.3., 5.4.2., 5.5.2., 5.6.2. vai 5.7.1. punktā.

22. pants

Kopīgi noteikumi par apmācību

Attiecībā uz 24., 25., 28., 31., 34., 35., 38., 40., 44. un 46. pantā minēto apmācību:

a)	dalībvalstis var atļaut daļlaika apmācību atbilstoši nosacījumiem, ko paredz kompetentās iestādes; šīs iestādes nodrošina to, ka šādas apmācības kopējais ilgums, līmenis un kvalitāte nav zemāka par nepārtrauktas pilna laika apmācības kopējo ilgumu, līmeni un kvalitāti;

b)	saskaņā ar katras dalībvalsts specifiskajām procedūrām tālākizglītība un tālākapmācība nodrošina to, ka studijas pabeigušās personas spēj sekot attīstībai profesionālajā jomā tādā līmenī, lai nodrošinātu drošu un efektīvu profesionālās darbības veikšanu.

23. pants

Iegūtās tiesības

1.   Neskarot iegūtās tiesības, kas ir specifiskas attiecīgajām profesijām, gadījumos, kad dalībvalstu pilsoņiem izsniegti ārsta kvalifikāciju apliecinošie dokumenti, kas ļauj sākt profesionālo darbību kā ārstam ar pamatapmācību un specializētam ārstam, kā arī vispārējās aprūpes māsas, zobārsta, specializēta zobārsta, veterinārārsta, vecmātes un farmaceita kvalifikāciju apliecinošie dokumenti neatbilst visām 24., 25., 31., 33., 34., 38., 40. un 44. pantā noteiktajām apmācības prasībām, ikviena dalībvalsts atzīst par pietiekamiem apliecinājumiem šo dalībvalstu izsniegtos kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, ja šie dokumenti apstiprina tādas apmācības sekmīgu pabeigšanu, kas sākta pirms V pielikuma 5.1.1., 5.1.2., 5.2.2., 5.3.2., 5.3.3., 5.4.2., 5.5.2. un 5.6.2. punktā paredzētajiem atsauces datumiem, un ja tiem pievienots sertifikāts, kurā apstiprina, ka piecos gados pirms sertifikāta izsniegšanas attiecīgā persona ir vismaz trīs gadus pēc kārtas faktiski un likumīgi veikusi konkrēto profesionālo darbību.

2.   Šie paši noteikumi attiecas uz ārsta kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem, kas ļauj sākt profesionālo darbību kā ārstam ar pamatapmācību un specializētam ārstam, kā arī uz vispārējās aprūpes māsas, zobārsta, specializēta zobārsta, veterinārārsta, vecmātes un farmaceita kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem, kas izsniegti bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas teritorijā un kas neatbilst visām 24., 25., 31., 34., 35., 38., 40. un 44. pantā noteiktajām minimālajām apmācības prasībām, ja šie dokumenti apstiprina tādas apmācības sekmīgu pabeigšanu, kas sākta pirms:

a)	1990. gada 3. oktobra - ārstiem ar pamatapmācību, vispārējās aprūpes māsām, zobārstiem ar pamatapmācību, specializētiem zobārstiem, veterinārārstiem, vecmātēm un farmaceitiem; un

b)	1992. gada 3. aprīļa - specializētiem ārstiem.

Šā punkta pirmajā daļā minētie kvalifikāciju apliecinošie dokumenti attiecīgajām personām dod tiesības veikt profesionālo darbību visā Vācijas teritorijā atbilstoši tādiem pašiem nosacījumiem kā kvalifikāciju apliecinošie dokumenti, ko izsniegušas V pielikuma 5.1.1., 5.1.2., 5.2.2., 5.3.2., 5.3.3., 5.4.2., 5.5.2. un 5.6.2. punktā minētās Vācijas kompetentās iestādes.

3.   Neskarot 37. panta 1. punktu, ikviena dalībvalsts atzīst dalībvalstu pilsoņu ārsta kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kas ļauj sākt profesionālo darbību kā ārstam ar pamatapmācību un specializētam ārstam, kā arī vispārējās aprūpes māsas, veterinārārsta, vecmātes, farmaceita un arhitekta kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kuri izsniegti bijušajā Čehoslovākijā vai kuru apmācība attiecībā uz Čehijas Republiku un Slovākiju sākta pirms 1993. gada 1. janvāra, ja vienas vai otras minētās dalībvalsts iestādes apstiprina, ka - attiecībā uz ārsta ar pamatapmācību, specializēta ārsta, vispārējās aprūpes māsas, veterinārārsta un vecmātes profesionālās darbības, 45. panta 2. punktā minētās farmaceita profesionālās darbības un 48. pantā minētās arhitekta profesionālās darbības sākšanu un veikšanu - tās teritorijā šiem kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem ir tāds pats juridiskais spēks kā šo dalībvalstu izsniegtajiem kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem un - attiecībā uz arhitektiem - kā kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem, kas attiecībā uz šīm dalībvalstīm norādīti VI pielikuma 6.1. punktā.

Šādam apstiprinājumam jāpievieno to pašu iestāžu izsniegts sertifikāts, kurā apstiprina, ka piecos gados pirms sertifikāta izsniegšanas dienas attiecīgā persona konkrētās dalībvalsts teritorijā vismaz trīs gadus pēc kārtas ir faktiski un likumīgi veikusi konkrēto profesionālo darbību.

4.   Ikviena dalībvalsts atzīst dalībvalstu pilsoņu ārsta kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kas ļauj sākt profesionālo darbību kā ārstam ar pamatapmācību un specializētam ārstam, kā arī vispārējās aprūpes māsas, zobārsta, specializēta zobārsta, veterinārārsta, vecmātes, farmaceita un arhitekta kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kuri izsniegti bijušajā Padomju Savienībā vai kuru apmācība sākta:

a)	attiecībā uz Igauniju — pirms 1991. gada 20. augusta;

b)	attiecībā uz Latviju — pirms 1991. gada 21. augusta;

c)	attiecībā uz Lietuvu — pirms 1990. gada 11. marta,

ja vienas, otras vai trešās minētās dalībvalsts iestādes apstiprina, ka - attiecībā uz ārsta ar pamatapmācību, specializēta ārsta, vispārējās aprūpes māsas, zobārsta, specializēta zobārsta, veterinārārsta un vecmātes profesionālās darbības, 45. panta 2. punktā minētās farmaceita profesionālās darbības un 48. pantā minētās arhitekta profesionālās darbības sākšanu un veikšanu - tās teritorijā šiem kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem ir tāds pats juridiskais spēks kā šo dalībvalstu izsniegtajiem kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem un - attiecībā uz arhitektiem - kā kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem, kas attiecībā uz šīm dalībvalstīm norādīti VI pielikuma 6.1. punktā.

Šādam apstiprinājumam jāpievieno to pašu iestāžu izsniegts sertifikāts, kurā apstiprina, ka piecos gados pirms sertifikāta izsniegšanas dienas attiecīgā persona to teritorijā vismaz trīs gadus pēc kārtas ir faktiski un likumīgi veikusi konkrēto profesionālo darbību.

Attiecībā uz veterinārārstu kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem, kuri izsniegti bijušajā Padomju Savienībā vai kuru apmācība attiecībā uz Igauniju sākta pirms 1991. gada 20. augusta, šā punkta iepriekšējā daļā minētajam apstiprinājumam jāpievieno Igaunijas iestāžu izsniegts sertifikāts, kurā apstiprina, ka septiņos gados pirms sertifikāta izsniegšanas dienas attiecīgā persona šīs dalībvalsts teritorijā vismaz piecus gadus pēc kārtas ir faktiski un likumīgi veikusi konkrēto profesionālo darbību.

5.   Ikviena dalībvalsts atzīst dalībvalstu pilsoņu ārsta kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kas ļauj sākt profesionālo darbību kā ārstam ar pamatapmācību un specializētam ārstam, kā arī vispārējās aprūpes māsas, zobārsta, specializēta zobārsta, veterinārārsta, vecmātes, farmaceita un arhitekta kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kuri izsniegti bijušajā Dienvidslāvijā vai kuru apmācība attiecībā uz Slovēniju sākta pirms 1991. gada 25. jūnija, ja minētās dalībvalsts iestādes apstiprina, ka - attiecībā uz ārsta ar pamatapmācību, specializēta ārsta, vispārējās aprūpes māsas, zobārsta, specializēta zobārsta, veterinārārsta un vecmātes profesionālās darbības, 45. panta 2. punktā minētās farmaceita profesionālās darbības un 48. pantā minētās arhitekta profesionālās darbības sākšanu un veikšanu - tās teritorijā šiem kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem ir tāds pats juridiskais spēks kā šīs dalībvalsts izsniegtajiem kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem un - attiecībā uz arhitektiem - kā kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem, kas attiecībā uz šo dalībvalsti norādīti VI pielikuma 6.1. punktā.

Šādam apstiprinājumam jāpievieno to pašu iestāžu izsniegts sertifikāts, kurā apstiprina, ka piecos gados pirms sertifikāta izsniegšanas dienas attiecīgā persona šīs dalībvalsts teritorijā vismaz trīs gadus pēc kārtas ir faktiski un likumīgi veikusi konkrēto profesionālo darbību.

6.   Ikviena dalībvalsts - attiecībā uz dalībvalstu pilsoņiem izsniegtiem ārsta, vispārējās aprūpes māsas, zobārsta, veterinārārsta, vecmātes un farmaceita kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem, kas neatbilst profesionālajiem nosaukumiem, kuri attiecībā uz šo dalībvalsti norādīti V pielikuma 5.1.1., 5.1.2., 5.1.3., 5.1.4., 5.2.2., 5.3.2., 5.3.3., 5.4.2., 5.5.2. un 5.6.2. punktā - atzīst par pietiekamiem apliecinājumiem šo dalībvalstu izsniegtos kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kuriem pievienots kompetento iestāžu vai struktūru izsniegts sertifikāts.

Šā punkta pirmajā daļā minētajā sertifikātā apstiprina, ka attiecīgais kvalifikāciju apliecinošais dokuments apliecina sekmīgu apmācības pabeigšanu saskaņā ar, attiecīgi, 24., 25., 28., 31., 34., 35., 38., 40. un 44. pantu un ka dalībvalsts, kas izsniegusi šo kvalifikāciju apliecinošo dokumentu, tam piemēro tādus pašus noteikumus kā kvalifikācijām, kuru profesionālie nosaukumi uzskaitīti V pielikuma 5.1.1., 5.1.2., 5.1.3., 5.1.4., 5.2.2., 5.3.2., 5.3.3., 5.4.2., 5.5.2. un 5.6.2. punktā.

2. sadaļa

Ārsti

24. pants

Ārstu pamatapmācība

1.   Uz ārsta pamatapmācības sākšanu attiecas nosacījums, ka jābūt diplomam vai sertifikātam, kas dod tiesības attiecīgo studiju nolūkā stāties universitātē.

2.   Ārsta pamatapmācība ir kopā vismaz sešus gadus ilgas studijas vai 5 500 stundas teorētiskās un praktiskās apmācības, ko nodrošina vai pārrauga universitāte.

Attiecībā uz personām, kuras sākušas studijas pirms 1972. gada 1. janvāra, šā punkta pirmajā daļā minētais apmācību kurss var ietvert sešus mēnešus ilgu pilna laika praktisko apmācību universitātes līmenī kompetentu iestāžu uzraudzībā.

3.   Ārsta pamatapmācība garantē, ka attiecīgā persona ir apguvusi šādas zināšanas un prasmes:

a)	atbilstīgas zināšanas tajās zinātnēs, kas ir medicīnas pamatā, un labu izpratni par zinātniskajām metodēm, tostarp bioloģisko funkciju mērīšanas principiem, zinātniski noteiktu faktu vērtēšanu un datu analīzi;

b)	pietiekamu izpratni par vesela un slima cilvēka ķermeni, funkcijām un uzvedību, kā arī par saistību starp cilvēka veselības stāvokli un fizisko un sociālo vidi;

c)	atbilstīgas zināšanas par klīniskajām disciplīnām un praksi, kas šai personai nodrošina visaptverošu priekšstatu par garīgajām un fiziskajām slimībām, par medicīnu tās profilakses, diagnosticēšanas un terapijas aspektos un par cilvēku reproduktīvo funkciju;

d)	piemērotu klīnisko pieredzi, kas iegūta slimnīcās atbilstīgā pārraudzībā.

25. pants

Specializēto ārstu apmācība

1.   Uz specializētā ārsta apmācības sākšanu attiecas nosacījums, ka jābūt pabeigtām un apstiprinātām sešus gadus ilgām studijām, kuras ir daļa no 24. pantā minētās apmācību programmas un kuru gaitā attiecīgā persona ir apguvusi atbilstīgās zināšanas medicīnas pamatdisciplīnās.

2.   Specializētā ārsta apmācība ir teorētiskā un praktiskā apmācība universitātē vai apmācīttiesīgā slimnīcā, vai - attiecīgā gadījumā - ārstniecības iestādē, ko šādam nolūkam apstiprinājušas kompetentas iestādes vai struktūras.

Dalībvalstis nodrošina to, ka minimālais ilgums specializēto ārstu apmācības kursiem, kas minēti V pielikuma 5.1.3. punktā, nav mazāks par minētajā punktā noteikto ilgumu. Apmācība notiek kompetentu iestāžu vai struktūru uzraudzībā. Tā ietver apmācāmā specializētā ārsta personisku dalību darbībā un pienākumos saistībā ar attiecīgajiem pakalpojumiem.

3.   Apmācību nodrošina kā pilna laika apmācību īpašās iestādēs, ko atzinušas kompetentās iestādes. Apmācība paredz tādu dalību visās ārstniecības darbībās tajā nodaļā, kurā notiek apmācība, tostarp dežūrās, lai saskaņā ar kompetento iestāžu noteiktajām procedūrām apmācāmais speciālists visas darba nedēļas laikā un visu gadu visu profesionālo darbību veltītu savai praktiskajai un teorētiskajai apmācībai. Tāpēc uz šiem amatiem attiecas atbilstošs atalgojums.

4.   Attiecībā uz specializētā ārsta apmācības apliecinājuma izsniegšanu dalībvalstis piemēro nosacījumu, ka ir vajadzīgs V pielikuma 5.1.1. punktā minētais ārsta pamatapmācības apliecinājums.

5.   Šīs direktīvas V pielikuma 5.1.3. punktā minētos minimālos apmācības periodus var grozīt saskaņā ar 58. panta 2. punktā minēto procedūru, lai tos pielāgotu zinātnes un tehnikas progresam.

26. pants

Specializēto ārstu apmācības veidi

Šīs direktīvas 21. pantā minētais specializētā ārsta kvalifikāciju apliecinošais dokuments ir tāds dokuments, kuru piešķīrušas V pielikuma 5.1.2. punktā minētās kompetentās iestādes vai struktūras un kurš attiecībā uz konkrēto specializēto apmācību atbilst profesionālajiem nosaukumiem, kas lietoti dažādās dalībvalstīs un uzskaitīti V pielikuma 5.1.3. punktā.

Lai atjauninātu šo direktīvu, ņemot vērā izmaiņas dalībvalstu tiesību aktos, par jaunu medicīnas specialitāšu, kas kopīgas vismaz divām piektdaļām dalībvalstu, iekļaušanu V pielikuma 5.1.3. punktā var lemt saskaņā ar 58. panta 2. punktā minēto procedūru.

27. pants

Specializēto ārstu specifiskās iegūtās tiesības

1.   Attiecībā uz specializētajiem ārstiem, kuru specializētā ārsta daļlaika apmācību reglamentēja 1975. gada 20. jūnijā spēkā esošie normatīvie un administratīvie akti un kuri savu specializētā ārsta apmācību sāka ne vēlāk kā 1983. gada 31. decembrī, uzņēmēja dalībvalsts var prasīt, lai viņu kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem tiktu pievienots sertifikāts, kurā apstiprina, ka piecos gados pirms sertifikāta izsniegšanas attiecīgā persona vismaz trīs gadus pēc kārtas ir faktiski un likumīgi veikusi konkrēto profesionālo darbību.

2.   Ikviena dalībvalsts atzīst specializēta ārsta kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kas Spānijā piešķirti ārstiem, kuri savu speciālista apmācību pabeiguši līdz 1995. gada 1. janvārim, pat ja šī apmācība neatbilst 25. pantā noteiktajām minimālajām apmācības prasībām, ja šo kvalifikāciju apliecinošo dokumentu papildina sertifikāts, kuru izsniegušas Spānijas kompetentās iestādes un kurā apstiprina, ka attiecīgā persona ir nokārtojusi specifiskās profesionālās kompetences pārbaudījumu, kas veikts atbilstīgi Karaliskajā Dekrētā 1497/99 noteiktajiem izņēmuma pasākumiem attiecībā uz atzīšanu, lai pārliecinātos par to, ka attiecīgajai personai ir zināšanu un prasmju līmenis, kas līdzvērtīgs to ārstu zināšanu un prasmju līmenim, kuriem ir specializēta ārsta kvalifikācija, kas attiecībā uz Spāniju noteikta V pielikuma 5.1.2. un 5.1.3. punktā.

3.   Ikviena dalībvalsts, kura ir atcēlusi savus normatīvos vai administratīvos aktus attiecībā uz specializēta ārsta kvalifikāciju apliecinošo dokumentu piešķiršanu, kas minēti V pielikuma 5.1.2. un 5.1.3. punktā, un kura pieņēmusi pasākumus attiecībā uz iegūtajām tiesībām, kas attiecas uz tās pilsoņiem, piešķir tiesības citu dalībvalstu pilsoņiem izmantot šādus pasākumus, ja šāds kvalifikāciju apliecinošais dokuments ir izsniegts pirms datuma, kad uzņēmēja dalībvalsts pārtrauca izsniegt šādus dokumentus attiecībā uz konkrēto specialitāti.

Datumi, kad šādi noteikumi ir atcelti, ir norādīti V pielikuma 5.1.3. punktā.

28. pants

Vispārējās prakses ārstu specifiskā apmācība

1.   Uz vispārējās prakses ārstu specifisko apmācību sākšanu attiecas nosacījums, ka jābūt pabeigtām un apstiprinātām sešus gadus ilgām studijām, kas ir daļa no 24. pantā minētās apmācību programmas.

2.   Vispārējās prakses ārsta specifiskā apmācība, pēc kuras pabeigšanas piešķir kvalifikāciju apliecinošo dokumentu, ko izsniedz laikposmā līdz 2006. gada 1. janvārim, ir vismaz divus gadus ilga pilna laika apmācība. Attiecībā uz kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem, ko izsniedz pēc minētā datuma, apmācība ir vismaz trīs gadus ilga pilna laika apmācība.

Ja 24. pantā minētā apmācības programma ietver praktisko apmācību, ko nodrošina vai nu apstiprinātā slimnīcā, kuras rīcībā ir atbilstīgs vispārējais medicīniskais aprīkojums un kurā sniedz atbilstīgus pakalpojumus, vai apstiprinātā vispārējā medicīniskajā praksē, vai arī apstiprinātā centrā, kur ārsti sniedz primāro veselības aprūpi, tad šādas praktiskās apmācības ilgumu līdz, ilgākais, vienam gadam var iekļaut apmācības ilgumā, kas šā punkta pirmajā daļā paredzēts attiecībā uz kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem, kurus izsniedz 2006. gada 1. janvārī vai pēc tam.

Šā punkta otrajā daļā paredzēto iespēju var izmantot vienīgi tās dalībvalstis, kurās 2001. gada 1. janvārī vispārējās prakses ārstu specifiskās apmācības ilgums ir divi gadi.

3.   Vispārējās prakses ārsta specifisko apmācību nodrošina kā pilna laika apmācību kompetento iestāžu vai struktūru uzraudzībā. Tā ir vairāk praktiska nekā teorētiska.

Praktisko apmācību nodrošina, no vienas puses, vismaz sešus mēnešus apstiprinātā slimnīcā, kuras rīcībā ir atbilstīgs aprīkojums un kurā sniedz atbilstīgus pakalpojumus, un, no otras puses, vismaz sešus mēnešus apstiprinātā vispārējā medicīniskajā praksē vai apstiprinātā centrā, kur ārsti sniedz primāro veselības aprūpi.

Praktiskā apmācība notiek saistībā ar pārējām veselības aprūpes iestādēm vai struktūrām, kas saistītas ar vispārējo ārstniecību. Neskarot šā punkta otrajā daļā noteiktos minimālos periodus, ne ilgāk kā sešus mēnešus praktisko apmācību tomēr var nodrošināt citās apstiprinātās iestādēs vai veselības aprūpes struktūrās, kas saistītas ar vispārējo medicīnu.

Apmācība prasa apmācāmās personas personisku dalību profesionālajā darbībā un to personu pienākumos, ar kurām apmācāmā persona strādā.

4.   Attiecībā uz vispārējās prakses ārsta kvalifikāciju apliecinošo dokumentu izsniegšanu dalībvalstis paredz nosacījumu, ka ir vajadzīga ārsta ar pamatapmācību kvalifikāciju apliecinošais dokuments, kas minēts V pielikuma 5.1.1. punktā.

5.   Dalībvalstis var V pielikuma 5.1.4. punktā minētos kvalifikāciju apliecinošos dokumentus izsniegt ārstam, kas nav pabeidzis šajā pantā paredzēto apmācību, bet kurš ir pabeidzis citu papildu apmācību, ko apstiprina kādas dalībvalsts kompetento iestāžu izsniegts kvalifikāciju apliecinošs dokuments. Tomēr dalībvalstis var piešķirt kvalifikāciju apliecinošo dokumentu vienīgi tad, ja tas apstiprina zināšanu līmeni, kas kvalitātes aspektā ir ekvivalents zināšanu līmenim, kuru iegūst šajā pantā paredzētajā apmācībā.

Dalībvalstis nosaka, inter alia, to, ciktāl pretendenta iepriekš iegūtā papildu apmācība un profesionālā pieredze var aizstāt šajā pantā paredzēto apmācību.

Dalībvalstis var izsniegt V pielikuma 5.1.4. pantā minēto kvalifikāciju apliecinošo dokumentu vienīgi tad, ja pretendentam ir vismaz sešus mēnešus ilga vispārējās ārstniecības pieredze vispārējā medicīniskajā praksē vai centrā, kur ārsti sniedz 3. punktā minēto veidu primāro veselības aprūpi.

29. pants

Vispārējās prakses ārstu profesionālās darbības veikšana

Ievērojot noteikumus par iegūtajām tiesībām, ikviena dalībvalsts attiecībā uz vispārējās prakses ārsta darbības veikšanu attiecīgās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmas ietvaros paredz nosacījumu, ka ir vajadzīgs kāds no V pielikuma 5.1.4. punktā minētajiem kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem.

Dalībvalstis šo nosacījumu var neattiecināt uz personām, kas attiecīgajā laikā apgūst vispārējās prakses ārsta specifisko apmācību.

30. pants

Vispārējās prakses ārstu specifiskās iegūtās tiesības

1.   Ikviena dalībvalsts nosaka iegūtās tiesības. Tomēr dalībvalsts kā vienas no iegūtajām tiesībām nosaka tiesības veikt vispārējās prakses ārsta darbību šīs dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmas ietvaros bez V pielikuma 5.1.4. punktā minētā kvalifikāciju apliecinošā dokumenta attiecībā uz visiem ārstiem, kuriem minētajā punktā noteiktajā atsauces datumā ir šīs tiesības saskaņā ar noteikumiem par medicīnas profesijām, kas ļauj sākt profesionālo darbību kā ārstam ar pamatapmācību, un kuriem minētajā datumā atbilstīgi 21. vai 23. pantam ir statuss attiecīgās dalībvalsts teritorijā.

Ārstiem, kuriem ir iegūtās tiesības saskaņā ar šā punkta pirmo daļu, ikvienas dalībvalsts kompetentās iestādes pēc pieprasījuma izsniedz sertifikātu, kurā apstiprina, ka attiecīgajai personai ir tiesības veikt vispārējās prakses ārsta darbību attiecīgās dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmas ietvaros bez V pielikuma 5.1.4. punktā minētā kvalifikāciju apliecinošā dokumenta.

2.   Ikviena dalībvalsts atzīst 1. punkta otrajā daļā minētos sertifikātus, ko dalībvalstu pilsoņiem izsniegušas citas dalībvalstis, un piešķir šādiem sertifikātiem savā teritorijā tādu pašu spēku, kāds ir šīs dalībvalsts izsniegtiem kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem, kuri ļauj veikt vispārējās prakses ārsta darbību šīs dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmas ietvaros.

3. sadaļa

Vispārējās aprūpes māsas

31. pants

Vispārējās aprūpes māsu apmācība

1.   Uz vispārējās aprūpes māsas apmācības sākšanu attiecas nosacījums, ka jābūt pabeigtai 10 gadus ilgai vispārējai izglītībai, ko apliecina vai nu dalībvalsts kompetentu iestāžu vai struktūru izsniegts diploms, sertifikāts vai cita veida apliecinājums, vai arī sertifikāts par eksāmena sekmīgu nokārtošanu ekvivalentā līmenī, lai iestātos māsu skolā.

2.   Vispārējās aprūpes māsas apmācība ir pilna laika apmācība un aptver vismaz V pielikuma 5.2.1. punktā aprakstīto programmu.

Šīs direktīvas V pielikuma 5.2.1. punktā uzskaitīto saturu var grozīt saskaņā ar 58. panta 2. punktā minēto procedūru, lai to pielāgotu zinātnes un tehnikas progresam.

Šādi atjauninājumi nevienai dalībvalstij nerada vajadzību izdarīt grozījumus savos pastāvošajos tiesiskajos principos, kas paredz profesiju struktūru, attiecībā uz fizisku personu apmācību un nosacījumiem profesionālās darbības sākšanai.

3.   Vispārējās aprūpes māsas apmācība ir vismaz trīs gadus ilgas studijas vai 4 600 stundu ilga teorētiskā un klīniskā apmācība, kurā teorētiskās apmācības ilgums ir vismaz viena trešdaļa un klīniskās apmācības ilgums — vismaz puse no apmācības minimālā ilguma. Dalībvalstis var attiecināt daļējus atbrīvojumus uz personām, kas daļu apmācības saņēmušas kursos, kuru līmenis ir vismaz ekvivalents šādai apmācībai.

Dalībvalstis nodrošina to, ka iestādes, kas nodrošina māsu apmācību, ir atbildīgas par teorētiskās un klīniskās apmācības saskaņošanu visā studiju programmas gaitā.

4.   Teorētiskā apmācība ir tā māsu apmācības daļa, kurā apmācāmās māsas apgūst profesionālās zināšanas, priekšstatus un prasmes, kas nepieciešamas vispārējās veselības aprūpes organizēšanai, īstenošanai un izvērtēšanai. Apmācību nodrošina pacientu aprūpes skolotāji un citas kompetentas personas māsu skolās un citās apmācību iestādēs, ko izraugās apmācību iestāde.

5.   Klīniskā apmācība ir tā māsu apmācības daļa, kurā apmācāmās māsas, būdamas daļa no komandas un tiešā saskarē ar veselu vai slimu personu un/vai sabiedrības daļu, apgūst to, kā organizēt, īstenot un izvērtēt nepieciešamo pacientu aprūpi, pamatojoties uz viņu apgūtajām zināšanām un prasmēm. Apmācāmās māsas apgūst ne vien darbu komandā, bet arī to, kā vadīt komandu un organizēt pacientu aprūpi - tostarp personu un nelielu grupu veselības izglītību - veselības aprūpes iestādē vai sabiedrībā.

Šī apmācība notiek slimnīcās un citās veselības aprūpes iestādēs, un sabiedrībā pacientu aprūpes skolotāju pārraudzībā un sadarbībā ar citām kvalificētām māsām, kuras nodrošina palīdzību. Mācību procesā var piedalīties arī citi kvalificēti darbinieki.

Apmācāmās māsas piedalās attiecīgās nodaļas darbā tiktāl, ciktāl šī darbība atbilst viņu apmācībai, dodot viņām iespēju apgūt ar pacientu aprūpi saistītos pienākumus.

6.   Vispārējās aprūpes māsas apmācība garantē, ka attiecīgā persona ir apguvusi šādas zināšanas un prasmes:

a)	atbilstīgas zināšanas tajās zinātnēs, kas ir vispārējās aprūpes māsas darbības pamatā, tostarp pietiekamu izpratni par vesela un slima cilvēka ķermeni, funkcijām un uzvedību, kā arī par saistību starp cilvēka veselības stāvokli un fizisko un sociālo vidi;

b)	pietiekamas zināšanas par profesijas būtību un ētiku, kā arī par vispārējiem veselības un pacientu aprūpes principiem;

c)	atbilstošu klīnisko pieredzi; šāda pieredze, kuru izraugās tās apmācības vērtības dēļ, būtu jāiegūst kvalificēta māsu personāla pārraudzībā un tādās vietās, kur kvalificēta personāla skaits un aprīkojums ir atbilstošs pacienta aprūpei;

d)	spēju piedalīties veselības aprūpes personāla praktiskajā apmācībā un pieredzi darbā ar šādu personālu;

e)	pieredzi darbā ar citu profesiju pārstāvjiem veselības aprūpes sektorā.

32. pants

Vispārējās aprūpes māsu profesionālās darbības veikšana

Šīs direktīvas nolūkā vispārējās aprūpes māsu profesionālā darbība ir tāda darbība, ko veic kā profesionālo darbību un kas minēta V pielikuma 5.2.2. punktā.

33. pants

Vispārējās aprūpes māsu specifiskās iegūtās tiesības

1.   Ja uz vispārējās aprūpes māsām attiecas vispārējie noteikumi par iegūtajām tiesībām, tad 23. pantā minētajām darbībām ir jāietver pilna atbildība par pacientam sniegtās aprūpes plānošanu, organizēšanu un īstenošanu.

2.   Attiecībā uz Polijā piešķirtu vispārējās aprūpes māsas kvalifikāciju piemēro tikai turpmāk izklāstītos noteikumus par iegūtajām tiesībām. Ciktāl tas attiecas uz dalībvalstu pilsoņiem, kuru vispārējās aprūpes māsas kvalifikāciju apliecinošie dokumenti izsniegti vai kuru apmācība sākta Polijā pirms 2004. gada 1. maija, un kas neatbilst 31. pantā noteiktajām minimālajām apmācības prasībām, dalībvalstis atzīst par pietiekamiem apliecinājumiem turpmāk norādītos vispārējās aprūpes māsas kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, ja tiem pievienots sertifikāts, kurā apstiprina, ka attiecīgais dalībvalsts pilsonis norādīto laikposmu Polijā ir faktiski un likumīgi veicis vispārējās aprūpes māsas darbību:

a)	māsas bakalaura diploms (dyplom licencjata pielęgniarstwa) — vismaz trīs gadus pēc kārtas piecu gadu laikposmā pirms sertifikāta izsniegšanas dienas;

b)	māsas diploms, kas apliecina medicīnas skolā iegūtu pēcvidusskolas izglītību (dyplom pielęgniarki albo pielęgniarki dyplomowanej) — vismaz piecus gadus pēc kārtas septiņu gadu laikposmā pirms sertifikāta izsniegšanas dienas.

Minētajā darbībā jābūt ietvertai pilnai atbildībai par pacienta aprūpes plānošanu, organizēšanu un īstenošanu.

3.   Dalībvalstis atzīst māsas kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kuri Polijā piešķirti māsām, kas līdz 2004. gada 1. maijam pabeigušas apmācību, kura neatbilst 31. pantā noteiktajām minimālajām apmācības prasībām un kuru apliecina bakalaura diploms, kas iegūts, pamatojoties uz īpašu kvalifikācijas celšanas programmu, kura paredzēta 11. pantā 2004. gada 20. aprīļa Aktā par grozījumiem Aktā par māsas un vecmātes profesiju un par dažiem citiem normatīvajiem aktiem (Polijas Republikas Oficiālais Vēstnesis, 2004. gada 30. aprīlis, Nr. 92, 885. poz.), un pamatojoties uz veselības ministra 2004. gada 11. maija Noteikumiem par sīki izstrādātiem nosacījumiem studiju nodrošināšanai māsām un vecmātēm, kurām ir vidusskolas atestāts (gala eksāmens — matura) un kuras ir beigušas medicīnas liceju un medicīnas skolu, kas apmāca māsas un vecmātes profesijā (Polijas Republikas Oficiālais Vēstnesis, 2004. gada 13. maijs, Nr. 110, 1170. poz.), lai tādējādi pārliecinātos, vai attiecīgajai personai ir zināšanu un kompetences līmenis, kas līdzvērtīgs to māsu zināšanu un kompetences līmenim, kurām ir kvalifikācija, kas attiecībā uz Poliju noteikta V pielikuma 5.2.2. punktā.

4. sadaļa

Zobārsti

34. pants

Zobārstu pamatapmācība

1.   Uz zobārsta pamatapmācības sākšanu attiecas nosacījums, ka jābūt diplomam vai sertifikātam, kas dalībvalstī dod tiesības attiecīgo studiju nolūkā stāties universitātēs vai augstskolās, kuru līmenis atzīts par ekvivalentu universitātes līmenim.

2.   Zobārsta pamatapmācība ir kopā vismaz piecus gadus ilgas pilna laika teorētiskās un praktiskās studijas, kuras aptver vismaz V pielikuma 5.3.1. punktā aprakstīto programmu un kuras nodrošina universitāte vai augstskola, kas nodrošina apmācību, kuras līmenis atzīts par ekvivalentu universitātes līmenim, vai kuras nodrošina universitātes pārraudzībā.

Šīs direktīvas V pielikuma 5.3.1. punktā uzskaitīto saturu var grozīt saskaņā ar 58. panta 2. punktā minēto procedūru, lai to pielāgotu zinātnes un tehnikas progresam.

Šādi atjauninājumi nevienai dalībvalstij nerada vajadzību izdarīt grozījumus savos pastāvošajos tiesiskajos principos, kas paredz profesiju struktūru, attiecībā uz fizisku personu apmācību un nosacījumiem profesionālās darbības sākšanai.

3.   Zobārsta pamatapmācība garantē, ka attiecīgā persona ir apguvusi šādas zināšanas un prasmes:

a)	atbilstīgas zināšanas tajās zinātnēs, kas ir zobārstniecības pamatā, un labu izpratni par zinātniskajām metodēm, tostarp bioloģisko funkciju mērīšanas principiem, zinātniski noteiktu faktu vērtēšanu un datu analīzi;

b)	pietiekamu izpratni par vesela un slima cilvēka ķermeni, funkcijām un uzvedību, kā arī par saistību starp cilvēka veselības stāvokli un fizisko un sociālo vidi tiktāl, ciktāl tas ietekmē zobārstniecību;

c)	atbilstīgas zināšanas gan par veselu, gan slimu zobu, mutes, žokļu un ar tiem saistīto audu uzbūvi un funkcijām un par to ietekmi uz pacienta vispārējo veselības stāvokli un fizisko un sociālo labklājību;

d)	atbilstīgas zināšanas par klīniskajām disciplīnām un praksi, kas zobārstam nodrošina visaptverošu priekšstatu par zobu, mutes, žokļu un ar tiem saistīto audu anomālijām, bojājumiem un slimībām, kā arī zināšanas par profilaktisko, diagnostisko un terapeitisko zobārstniecību;

e)	piemērotu klīnisko pieredzi atbilstīgā pārraudzībā.

Šī apmācība nodrošina, ka zobārstam ir nepieciešamās prasmes, lai veiktu visas darbības saistībā ar zobu, mutes, žokļu un ar tiem saistīto audu anomāliju un slimību profilaksi, diagnosticēšanu un ārstēšanu.

35. pants

Specializēto zobārstu apmācība

1.   Uz specializētā zobārsta apmācības sākšanu attiecas nosacījums, ka ir jābūt pabeigtai un apstiprinātai piecus gadus ilgai teorētiskajai un praktiskajai apmācībai, kas ir daļa no 34. pantā minētās apmācības, vai ka ir jābūt 23. un 37. pantā minētajiem dokumentiem.

2.   Specializētā zobārsta apmācība ir teorētiskā un praktiskā apmācība universitātes centrā, ārstniecības mācību un pētījumu centrā vai, attiecīgos gadījumos, veselības aprūpes iestādē, ko šādam nolūkam apstiprinājušas kompetentās iestādes vai struktūras.

Specializētā zobārsta pilna laika kursi ir vismaz trīs gadus ilgi kursi, ko nodrošina kompetento iestāžu vai struktūru uzraudzībā. Tie ietver apmācāmā specializētā zobārsta personisku dalību attiecīgās iestādes darbībā un pienākumos.

Šā punkta otrajā daļā minēto apmācības minimālo ilgumu var grozīt saskaņā ar 58. panta 2. punktā minēto procedūru, lai to pielāgotu zinātnes un tehnikas progresam.

3.   Attiecībā uz specializētās zobārsta apmācības apliecinājuma izsniegšanu dalībvalstis piemēro nosacījumu, ka ir vajadzīgs V pielikuma 5.3.2. punktā minētais zobārsta pamatapmācības apliecinājums.

36. pants

Zobārstu profesionālās darbības veikšana

1.   Šīs direktīvas nolūkā zobārsta profesionālās darbības, kuras definētas 3. punktā un kuras veic atbilstoši V pielikuma 5.3.2. punktā uzskaitītajām profesionālajām kvalifikācijām.

2.   Zobārsta profesija pamatojas uz 34. pantā minēto zobārsta apmācību, un tā ir atsevišķa profesija, kas ir nošķirta no citām vispārējās vai specializētās medicīnas profesijām. Zobārsta profesionālās darbības veikšanai ir nepieciešams V pielikuma 5.3.2. punktā minētais kvalifikāciju apliecinošais dokuments. Personām ar šādu kvalifikāciju apliecinošo dokumentu piemēro tādus pašus noteikumus kā personām, uz ko attiecas 23. vai 37. pants.

3.   Dalībvalstis nodrošina to, ka zobārstiem ir vispārēji nodrošināta iespēja sākt un veikt profilakses, diagnosticēšanas un ārstēšanas darbības attiecībā uz zobu, mutes, žokļu un ar tiem saistīto audu ietekmējošām anomālijām un slimībām, atbilstīgi ievērojot reglamentējošos noteikumus un profesionālās ētikas noteikumus, kas ir spēkā V pielikuma 5.3.2. punktā minētajos atsauces datumos.

37. pants

Zobārstu specifiskās iegūtās tiesības

1.   Attiecībā uz zobārsta profesionālās darbības veikšanu ikviena dalībvalsts atbilstoši V pielikuma 5.3.2. punktā minētajai kvalifikācijai atzīst ārsta kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kuri Itālijā, Spānijā, Austrijā, Čehijas Republikā un Slovākijā izsniegti personām, kas sākušas ārsta apmācību atsauces datumā, kurš attiecībā uz konkrēto dalībvalsti norādīts minētajā pielikumā, vai pēc minētā datuma, un kuriem pievienots attiecīgās dalībvalsts kompetento iestāžu izsniegts sertifikāts.

Sertifikātā jāapstiprina, ka ir izpildīti šādi divi nosacījumi:

a)	piecos gados pirms sertifikāta izsniegšanas attiecīgā persona vismaz trīs gadus pēc kārtas šajā dalībvalstī ir faktiski, likumīgi un galvenokārt veikusi 36. pantā minēto darbību;

b)	attiecīgajai personai ir atļauts veikt minēto darbību atbilstoši tādiem pašiem nosacījumiem kā personām, kam ir kvalifikāciju apliecinošie dokumenti, kas attiecībā uz šo dalībvalsti norādīti V pielikuma 5.3.2. punktā.

Personām, kuras sekmīgi pabeigušas vismaz trīs gadus ilgas studijas, ko attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes apstiprina kā ekvivalentas 34. pantā minētajai apmācībai, neprasa trīs gadu praktiskā darba pieredzi, kas minēta šā punkta otrās daļas a) punktā.

Attiecībā uz Čehijas Republiku un Slovākiju kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem, kas piešķirti bijušajā Čehoslovākijā, piemēro tādu pašu atzīšanas līmeni kā Čehijas Republikā un Slovākijā piešķirtiem kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem un saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi izklāstīti šā punkta iepriekšējās daļās.

2.   Ikviena dalībvalsts atzīst ārsta kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kas Itālijā izsniegts personām, kuras savu universitātes medicīnisko apmācību sākušas pēc 1980. gada 28. janvāra un ne vēlāk kā 1984. gada 31. decembrī, ja tam pievienots Itālijas kompetento iestāžu izsniegts sertifikāts.

Sertifikātā jāapstiprina, ka ir izpildīti šādi trīs nosacījumi:

a)

attiecīgā persona ir nokārtojusi atbilstošu zināšanu pārbaudi, ko veikušas Itālijas kompetentās iestādes, lai pārliecinātos par to, ka attiecīgajai personai ir zināšanu un prasmju līmenis, kas ir līdzvērtīgs to personu zināšanu un prasmju līmenim, kurām ir kurām ir kvalifikāciju apliecinošie dokumenti, kas attiecībā uz Itāliju norādīti V pielikuma 5.3.2. punktā;

b)	piecos gados pirms sertifikāta izsniegšanas attiecīgā persona vismaz trīs gadus pēc kārtas Itālijā ir faktiski, likumīgi un galvenokārt veikusi 36. pantā minēto darbību;

c)	attiecīgajai persona ir atļauts veikt vai arī viņa arī faktiski, likumīgi un galvenokārt veic 36. pantā minēto darbību atbilstoši tādiem pašiem nosacījumiem kā personas, kam ir kvalifikāciju apliecinošie dokumenti, kas attiecībā uz Itāliju norādīti V pielikuma 5.3.2. punktā.

Personām, kuras sekmīgi pabeigušas vismaz trīs gadus ilgas studijas, ko kompetentas iestādes apstiprina kā ekvivalentas 34. pantā minētajai apmācībai, neprasa zināšanu pārbaudi, kas minēta šā punkta otrās daļas a) punktā.

Personām, kuras sākušas savu universitātes medicīnisko apmācību pēc 1984. gada 31. decembra, piemēro tādus pašus noteikumus kā iepriekšminētajām personām, ja iepriekšminētās trīs gadus ilgās studijas sāktas pirms 1994. gada 31. decembra.

5. sadaļa

Veterinārārsti

38. pants

Veterinārārstu apmācība

1.   Veterinārārsta apmācība ir kopā vismaz piecus gadus ilgas pilna laika teorētiskās un praktiskās studijas, kuras aptver vismaz V pielikuma 5.4.1. punktā minēto studiju programmu un kuras nodrošina universitāte vai augstskola, kas nodrošina apmācību, kuras līmenis atzīts par ekvivalentu universitātes līmenim, vai kuras nodrošina universitātes pārraudzībā.

Šīs direktīvas V pielikuma 5.4.1. punktā uzskaitīto saturu var grozīt saskaņā ar 58. panta 2. punktā minēto procedūru, lai to pielāgotu zinātnes un tehnikas progresam.

Šādi atjauninājumi nevienai dalībvalstij nerada vajadzību izdarīt grozījumus savos pastāvošajos tiesiskajos principos, kas paredz profesiju struktūru, attiecībā uz fizisku personu apmācību un nosacījumiem profesionālās darbības sākšanai.

2.   Uz veterinārārsta apmācības sākšanu attiecas nosacījums, ka jābūt diplomam vai sertifikātam, kas attiecīgajai personai dod tiesības attiecīgo studiju nolūkā stāties universitātēs vai augstskolās, kuru līmeni attiecīgo studiju sakarā dalībvalsts ir atzinusi par ekvivalentu universitātes līmenim.

3.   Veterinārārsta apmācība garantē, ka attiecīgā persona ir apguvusi šādas zināšanas un prasmes:

a)	atbilstīgas zināšanas tajās zinātnēs, kas ir veterinārārsta darbības pamatā;

b)	atbilstīgas zināšanas par veselu dzīvnieku ķermeni un funkcijām, par to kopšanu, reproduktīvo funkciju un higiēnu vispār, kā arī par dzīvnieku ēdināšanu, tostarp par barības ražošanā un konservēšanā izmantoto tehnoloģiju, kas saistīta ar dzīvnieku vajadzībām;

c)	atbilstīgas zināšanas par dzīvnieku uzvedību un aizsardzību;

d)	atbilstīgas zināšanas par dzīvnieku - atsevišķi vai grupās - slimību cēloņiem, raksturu, norisi, sekām, diagnosticēšanu un ārstēšanu, tostarp speciālas zināšanas par slimībām, ko iespējams pārnest uz cilvēkiem;

e)	atbilstīgas zināšanas profilaktiskajā medicīnā;

f)	atbilstīgas zināšanas par higiēnu un tehnoloģiju, kas saistīta ar dzīvnieku barības vai cilvēku patēriņam paredzētu dzīvnieku izcelsmes pārtikas produktu ražošanu, izgatavošanu un laišanu apgrozībā;

g)	atbilstīgas zināšanas par normatīvajiem un administratīvajiem aktiem attiecībā uz iepriekš uzskaitītajiem jautājumiem;

h)	atbilstīgu klīnisko vai citu praktiskā pieredze attiecīgā pārraudzībā.

39. pants

Veterinārārstu specifiskās iegūtās tiesības

Neskarot 23. panta 4. punktu, attiecībā uz dalībvalstu pilsoņiem, kuru veterinārārsta kvalifikāciju apliecinošie dokumenti izsniegt vai kuru apmācība sākta Igaunijā pirms 2004. gada 1. maija, dalībvalstis atzīst šādu veterinārārsta kvalifikāciju apliecinošu dokumentu, ja tam pievienots sertifikāts, kurā apstiprina, ka septiņos gados pirms sertifikāta izsniegšanas attiecīgā persona vismaz piecus gadus pēc kārtas Igaunijā ir faktiski un likumīgi veikusi konkrēto darbību.

6. sadaļa

Vecmātes

40. pants

Vecmāšu apmācība

1.   Vecmāšu apmācība ir kopā vismaz:

a)	specifiska vecmātes pilna laika apmācība, kas ir vismaz trīs gadus ilgas teorētiskās un praktiskās studijas (I virziens), kuras aptver vismaz V pielikuma 5.5.1. punktā minēto programmu; vai

b)	18 mēnešus ilga specifiska vecmātes pilna laika apmācība (II virziens), kura aptver vismaz V pielikuma 5.5.1. punktā minēto studiju programmu, kas nav bijusi daļa no vispārējās aprūpes māsu ekvivalentas apmācības.

Dalībvalstis nodrošina to, ka iestādes, kas nodrošina vecmāšu apmācību, ir atbildīgas par teorētiskās un klīniskās apmācības saskaņošanu visā studiju programmas gaitā.

Šīs direktīvas V pielikuma 5.5.1. punktā uzskaitīto saturu var grozīt saskaņā ar 58. panta 2. punktā minēto procedūru, lai to pielāgotu zinātnes un tehnikas progresam.

Šādi atjauninājumi nevienai dalībvalstij nerada vajadzību izdarīt grozījumus savos pastāvošajos tiesiskajos principos, kas paredz profesiju struktūru, attiecībā uz fizisku personu apmācību un nosacījumiem profesionālās darbības sākšanai.

2.   Attiecībā uz vecmāšu apmācības sākšanu piemēro vienu no šādiem nosacījumiem:

a)	I virzienam - jābūt pabeigtiem vismaz pirmajiem desmit gadiem vispārējās izglītības, vai

b)	II virzienam - jābūt vispārējās aprūpes māsas kvalifikāciju apliecinošam dokumentam, kā minēts V pielikuma 5.2.2. punktā.

3.   Vecmātes apmācība garantē, ka attiecīgā persona ir apguvusi šādas zināšanas un prasmes:

a)	atbilstīgas zināšanas tajās zinātnēs, kas ir vecmāšu darbības pamatā, jo īpaši dzemdniecībā un ginekoloģijā;

b)	atbilstīgas zināšanas par profesijas ētiku un tiesību aktiem profesionālajā jomā;

c)	detalizētas zināšanas par bioloģiskajām funkcijām, anatomiju un fizioloģiju dzemdniecības jomā un attiecībā uz jaundzimušajiem, kā arī zināšanas par saistību starp cilvēka veselības stāvokli un fizisko un sociālo vidi un par cilvēka uzvedību;

d)	atbilstīgu klīnisko pieredzi, kas iegūta apstiprinātās iestādēs vecmātes darbā un dzemdniecībā kvalificēta personāla pārraudzībā;

e)	atbilstīgu izpratni par veselības aprūpes personāla apmācību un pieredzi darbā ar šādu personālu.

41. pants

Vecmātes kvalifikāciju apliecinošo dokumentu atzīšanas procedūras

1.   Uz V pielikuma 5.5.2. punktā minētajiem vecmātes kvalifikāciju apliecinošajiem dokumentiem attiecas automātiska atzīšana saskaņā ar 21. pantu tiktāl, ciktāl šie dokumenti atbilst vienam no šādiem kritērijiem:

a)

vecmātes pilna laika apmācība, kuras ilgums ir vismaz trīs gadi un: i) uz kuru attiecas nosacījums, ka jābūt diplomam, sertifikātam vai citam kvalifikāciju apliecinošam dokumentam, kas dod tiesības stāties universitātēs vai augstskolās vai kā citādi garantē ekvivalentu zināšanu līmeni; vai ii) kuru papildina divus gadus ilga profesionālā prakse, par ko ir izsniegts sertifikāts saskaņā ar 2. punktu;

b)	vismaz divus gadus vai 3 600 stundas ilga vecmātes pilna laika apmācība, uz kuras sākšanu attiecas nosacījums, ka vajadzīgi V pielikuma 5.2.2. punktā minētie vispārējās aprūpes māsas kvalifikāciju apliecinošie dokumenti;

c)

vismaz astoņpadsmit mēnešus vai 3 000 stundas ilga vecmātes pilna laika apmācība, uz kuras sākšanu attiecas nosacījums, ka vajadzīgi V pielikuma 5.2.2. punktā minētie vispārējās aprūpes māsas kvalifikāciju apliecinošie dokumenti, un pēc kuras ir pabeigta vienu gadu ilga profesionālā prakse, par ko izsniegts sertifikāts saskaņā ar 2. punktu.

2.   Šā panta 1. punktā minēto sertifikātu izsniedz izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes. Tas apstiprina, ka attiecīgā persona pēc vecmātes kvalifikāciju apliecinošā dokumenta iegūšanas ir apmierinoši veicis visas vecmātes darbības atbilstošu laika periodu slimnīcā vai šim nolūkam apstiprinātā veselības aprūpes iestādē.

42. pants

Vecmātes profesionālās darbības veikšana

1.   Šīs sadaļas noteikumi attiecas uz vecmāšu darbību, kuras - neskarot 2. punktu - nosaka katra dalībvalsts un kuras veic, lietojot V pielikuma 5.5.2. punktā noteiktos profesionālos nosaukumus.

2.   Dalībvalstis nodrošina to, ka vecmātēm ir iespēja sākt un veikt vismaz šādas darbības:

a)	informācijas un konsultāciju sniegšana attiecībā uz pareizu ģimenes plānošanu;

b)	grūtniecības diagnosticēšana un normālas grūtniecības novērošana; normālas grūtniecības attīstības novērošanā nepieciešamo izmeklējumu veikšana;

c)	tādu izmeklējumu nozīmēšana vai ieteikšana, kuri nepieciešami, lai pēc iespējas ātrāk diagnosticētu riska grūtniecības;

d)	programmu nodrošināšana, lai sagatavotu vecāku pienākumiem un bērna piedzimšanai, tostarp konsultācijas par higiēnu un barošanu;

e)	aprūpes un palīdzības sniegšana mātei dzemdību laikā, kā arī augļa stāvokļa novērošana dzemdē, izmantojot atbilstošu klīniskos un tehniskos līdzekļus;

f)	spontānu dzemdību pieņemšana, tostarp tādu dzemdību, kurās nepieciešama epiziotomija, un neatliekamos gadījumos dzemdību pieņemšana ar ķeizargrieziena palīdzību;

g)

tādu anomālijas draudu pazīmju atpazīšana mātei vai bērnam, kuru gadījumā nepieciešams vērsties pie ārsta, un nepieciešamības gadījumā palīdzība ārstam; nepieciešamo neatliekamās medicīniskās palīdzības pasākumu veikšana ārsta prombūtnē, jo īpaši placentas manuāla izdalīšana, kam iespējami seko dzemdes dobuma manuāla izmeklēšana;

h)	jaundzimušā bērna izmeklēšana un aprūpe; jebkāda iniciatīva, kāda varētu būt nepieciešama, un, nepieciešamības gadījumā, tūlītēja mākslīgās elpināšanas veikšana;

i)	mātes aprūpe un atlabšanas novērošana pēcdzemdību periodā un visas nepieciešamās konsultācijas mātei par bērna aprūpi, lai ļautu viņai nodrošināt jaundzimušā bērna optimālu attīstību;

j)	ārstu nozīmētās ārstēšanas veikšana;

k)	nepieciešamo rakstisko ziņojumu sagatavošana.

43. pants

Vecmāšu specifiskās iegūtās tiesības

1.   Attiecībā uz dalībvalstu pilsoņiem, kuru vecmātes kvalifikāciju apliecinošais dokuments atbilst visām 40. pantā noteiktajām minimālajām apmācības prasībām, taču saskaņā ar 41. pantu netiek atzīts, ja tam nav pievienots sertifikāts par praktiskā darba pieredzi, kā minēts 41. panta 2. punktā, ikviena dalībvalsts atzīst par pietiekamu apliecinājumu tādu kvalifikāciju apliecinošu dokumentu, ko šīs dalībvalstis izsniegušas pirms V pielikuma 5.5.2. punktā minētā atsauces datuma, ja šim dokumentam pievienots sertifikāts, kurā apstiprina, ka piecos gados pirms sertifikāta izsniegšanas attiecīgā persona vismaz divus gadus pēc kārtas ir faktiski un likumīgi veikusi konkrēto darbību.

2.   Šā panta 1. punktā paredzētie nosacījumi attiecas uz dalībvalstu pilsoņiem, kuru vecmātes kvalifikāciju apliecinošie dokumenti apstiprina apmācības pabeigšanu, kas saņemta bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas teritorijā, un kuri atbilst visām 40. pantā noteiktajām minimālajām apmācības prasībām, taču saskaņā ar 41. pantu netiek atzīts, ja tam nav pievienots praktiskā darba pieredzi, kā minēts 41. panta 2. punktā, ja šie kvalifikāciju apliecinošie dokumenti apstiprina apmācību kursu, kas sākts pirms 1990. gada 3. oktobra.

3.   Attiecībā uz Polijā piešķirtiem vecmātes kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem piemēro tikai turpmāk izklāstītos noteikumus par iegūtajām tiesībām.

Ciktāl tas attiecas uz dalībvalstu pilsoņiem, kuru vecmātes kvalifikāciju apliecinošie dokumenti izsniegti vai kuru apmācība sākta Polijā pirms 2004. gada 1. maija, un kas neatbilst 40. pantā noteiktajām minimālajām apmācības prasībām, dalībvalstis atzīst par pietiekamiem apliecinājumiem turpmāk norādītos vecmātes kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, ja tiem pievienots sertifikāts, kurā apstiprina, ka attiecīgais dalībvalsts pilsonis norādīto laikposmu Polijā ir faktiski un likumīgi veicis vecmātes darbību:

a)	vecmātes bakalaura diploms (dyplom licencjata położnictwa) - vismaz trīs gadus pēc kārtas piecu gadu laikposmā pirms sertifikāta izsniegšanas dienas;

b)	vecmātes diploms, kas apliecina medicīnas skolā iegūtu pēcvidusskolas izglītību (dyplom położnej) - vismaz piecus gadus pēc kārtas septiņu gadu laikposmā pirms sertifikāta izsniegšanas dienas.

4.   Dalībvalstis atzīst vecmāšu kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kuri Polijā piešķirti vecmātēm, kas līdz 2004. gada 1. maijam pabeigušas apmācību, kura neatbilst 40. pantā noteiktajām minimālajām apmācības prasībām un kuru apliecina bakalaura diploms, kas iegūts, pamatojoties uz īpašu kvalifikācijas celšanas programmu, kura paredzēta 11. pantā 2004. gada 20. aprīļa Aktā par grozījumiem Aktā par māsas un vecmātes profesiju un par dažiem citiem normatīvajiem aktiem (Polijas Republikas Oficiālais Vēstnesis, 2004. gada 30. aprīlis, Nr. 92, 885. poz.), un pamatojoties uz veselības ministra 2004. gada 11. maija Noteikumiem par sīki izstrādātiem nosacījumiem studiju nodrošināšanai māsām un vecmātēm, kurām ir vidusskolas atestāts (gala eksāmens — matura) un kuras ir beigušas medicīnas liceju un medicīnas skolu, kas apmāca māsas un vecmātes profesijā (Polijas Republikas Oficiālais Vēstnesis, 2004. gada 13. maijs, Nr. 110, 1170. poz.), lai tādējādi pārliecinātos, vai attiecīgajai personai ir zināšanu un kompetences līmenis, kas līdzvērtīgs to vecmāšu zināšanu un kompetences līmenim, kurām ir kvalifikācija, kas attiecībā uz Poliju noteikta V pielikuma 5.5.2. punktā.

7. sadaļa

Farmaceiti

44. pants

Farmaceitu apmācība

1.   Uz farmaceita apmācības sākšanu attiecas nosacījums, ka jābūt diplomam vai sertifikātam, kas dalībvalstī dod tiesības attiecīgo studiju nolūkā stāties universitātēs vai augstskolās, kuru līmenis atzīts par ekvivalentu universitātes līmenim.

2.   Farmaceita kvalifikāciju apliecinošais dokuments apstiprina apmācību, kuras ilgums ir vismaz pieci gadi, tostarp vismaz:

a)	četrus gadus ilga pilna laika teorētiskā un praktiskā apmācība universitātē vai augstskolā, kuras līmenis atzīts par ekvivalentu universitātes līmenim, vai kuru nodrošina universitātes pārraudzībā;

b)	sešus mēnešus ilgs mācekļa darbs publiski pieejamā aptiekā vai slimnīcā šīs slimnīcas farmaceitiskās nodaļas pārraudzībā.

Šis apmācību cikls aptver vismaz V pielikuma 5.6.1. punktā aprakstīto programmu. Šīs direktīvas V pielikuma 5.6.1. punktā uzskaitīto saturu var grozīt saskaņā ar 58. panta 2. punktā minēto procedūru, lai to pielāgotu zinātnes un tehnikas progresam.

Šādi atjauninājumi nevienai dalībvalstij nerada vajadzību izdarīt grozījumus savos pastāvošajos tiesiskajos principos, kas paredz profesiju struktūru, attiecībā uz fizisku personu apmācību un nosacījumiem profesionālās darbības sākšanai.

3.   Farmaceita apmācība garantē, ka attiecīgā persona ir apguvusi šādas zināšanas un prasmes:

a)	atbilstīgas zināšanas par medikamentiem un vielām, ko izmanto zāļu ražošanā;

b)	atbilstīgas zināšanas par farmaceitisko tehnoloģiju un zāļu fizikālo, ķīmisko, bioloģisko un mikrobioloģisko testēšanu;

c)	atbilstīgas zināšanas par vielmaiņu, zāļu iedarbību, toksisko vielu iedarbību un zāļu lietojumu;

d)	atbilstīgas zināšanas, lai novērtētu zinātniskos datus par zālēm, kas ļauj, balstoties uz šīm zināšanām, sniegt atbilstīgu informāciju;

e)	atbilstīgas zināšanas par juridiskajām un citām prasībām, kas saistītas ar farmaceitisko darbību.

45. pants

Farmaceita profesionālās darbības veikšana

1.   Šīs direktīvas nolūkā farmaceita darbība ir tāda darbība, uz kuras sākšanu un veikšanu vienā vai vairākās dalībvalstīs attiecas nosacījums, ka jābūt profesionālajai kvalifikācijai, un kuru var veikt personas, kurām ir V pielikuma 5.6.2. punktā uzskaitītie kvalifikāciju apliecinošie dokumenti.

2.   Dalībvalstis nodrošina to, ka personas, kurām ir farmaceita kvalifikāciju apliecinošie dokumenti universitātes līmenī vai universitātes līmenim ekvivalentā līmenī, kas atbilst 44. panta noteikumiem, var sākt vai veikt vismaz turpmāk norādītās darbības, attiecīgos gadījumos ņemot vērā prasību attiecībā uz papildu profesionālo pieredzi:

a)	zāļu farmaceitiskās formas sagatavošana;

b)	zāļu ražošana un testēšana;

c)	zāļu testēšana laboratorijā zāļu testēšanas nolūkā;

d)	zāļu uzglabāšana, saglabāšana un sadalīšana vairumtirdzniecības stadijā;

e)	zāļu sagatavošana, testēšana, uzglabāšana un krājumi publiski pieejamās aptiekās;

f)	zāļu sagatavošana, testēšana, uzglabāšana un izsniegšana slimnīcās;

g)	informācijas un konsultāciju sniegšana par zālēm.

3.   Ja kādā dalībvalstī attiecībā uz kādas farmaceita darbības sākšanu vai veikšanu pastāv nosacījums, ka papildus V pielikuma 5.6.2. punktā minētajiem kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem ir vajadzīga papildu profesionālā pieredze, tad šī dalībvalsts par pietiekamu apliecinājumu šajā sakarā atzīst sertifikātu, ko izsniegušas izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes un kas apliecina, ka attiecīgā persona ir veikusi šādu darbību izcelsmes dalībvalstī līdzīgā laikposmā.

4.   Šā panta 3. punktā minētā atzīšana neattiecas uz divus gadus ilgu profesionālo pieredzi, kas prasīts Luksemburgas Lielhercogistē, lai saņemtu valsts publiskās aptiekas licenci.

5.   Ja 1985. gada 16. septembrī kādā dalībvalstī pastāv konkursa veida pārbaude, lai no 2. punktā minētajām personām izraudzītos personas, kam tiek atļauts kļūt par tādu jauno aptieku īpašniekiem, kuras nolemts izveidot valsts ģeogrāfiskā iedalījuma sistēmas ietvaros, tad šī dalībvalsts var, atkāpjoties no 1. punkta noteikumiem, turpināt veikt šo pārbaudi un prasīt, lai tajā piedalās dalībvalstu pilsoņi, kuriem ir V pielikuma 5.6.2. punktā minētie farmaceita kvalifikāciju apliecinošie dokumenti vai uz kuriem attiecas 23. pants.

8. sadaļa

Arhitekts

46. pants

Arhitektu apmācība

1.   Arhitekta apmācība ir kopā vismaz četrus gadus ilgas pilna laika studijas vai sešus gadus ilgas studijas - no kuriem vismaz trīs gadi ir pilna laika studijas - universitātē vai līdzvērtīgā mācību iestādē. Apmācības beigās sekmīgi jānokārto universitātes līmeņa eksāmens.

Apmācībai, kurai jābūt universitātes līmenī un kurā arhitektūra ir galvenā sastāvdaļa, ir jānodrošina līdzsvars starp arhitektūras apmācības teorētiskajiem un praktiskajiem aspektiem, un tai jāgarantē šādu zināšanu un prasmju apguve:

a)	spēja radīt arhitektoniskos projektus, kas atbilst gan estētiskajām, gan tehniskajām prasībām;

b)	atbilstīgas zināšanas arhitektūras vēsturē un teorijā un ar to saistītajās mākslās, tehnoloģijās un humanitārajās zinātnēs;

c)	zināšanas tēlotājmākslā kā aspektā, kas ietekmē arhitektonisko projektu kvalitāti;

d)	atbilstīgas zināšanas par pilsētprojektēšanu un pilsētplānošanu, kā arī plānošanas procesā vajadzīgās prasmes;

e)	izpratne par cilvēku un ēku savstarpējo saistību, kā arī par ēku un to apkārtējās vides saistību un par nepieciešamību saskaņot ēkas un telpu starp tām ar cilvēku vajadzībām un mērogiem;

f)	izpratne par arhitekta profesiju un arhitekta nozīmi sabiedrībā, jo īpaši sagatavojot kopsavilkumus, kuros tiek ņemti vērā sociālie faktori;

g)	izpratne par izpētes metodēm un kopsavilkuma sagatavošanu attiecībā uz arhitektonisko projektu;

h)	izpratne par strukturālu projektēšanu, būvniecības un inženierijas problēmām, kas saistītas ar ēkas projektu;

i)	atbilstošas zināšanas par fizikālajām problēmām un tehnoloģijām un par ēku funkciju tā, lai varētu tās nodrošināt ar iekšējiem komforta apstākļiem un aizsardzību pret klimata ietekmi;

j)	nepieciešamās projektēšana prasmes, lai ievērotu ēkas lietotāju prasības to ierobežojumu ietvaros, kādus nosaka izmaksu faktori un būvniecības noteikumi;

k)	atbilstošas zināšanas par rūpniecības iestādēm, organizācijām, noteikumiem un procedūrām, kas saistītas ar projekta koncepciju īstenošanu ēkās un plānu integrēšanu vispārējā plānošanā.

2.   Šā panta 1. punktā uzskaitītās zināšanas un prasmes var grozīt saskaņā ar 58. panta 2. punktā minēto procedūru, lai tās pielāgotu zinātnes un tehnikas progresam.

Šādi atjauninājumi nevienai dalībvalstij nerada vajadzību izdarīt grozījumus savos pastāvošajos tiesiskajos principos, kas paredz profesiju struktūru, attiecībā uz fizisku personu apmācību un nosacījumiem profesionālās darbības sākšanai.

47. pants

Atkāpes no arhitektu apmācības nosacījumiem

1.   Atkāpjoties no 46. panta, par atbilstošu 21. pantam atzīst arī: apmācību, kura pastāvēja 1985. gada 5. augustā un kuru Vācijas Federatīvajā Republikā nodrošina “Fachhochschulen”, kuras ilgums ir trīs gadi, kura atbilst 46. pantā minētajām prasībām un kura šajā dalībvalstī ļauj sākt 48. pantā minēto darbību ar profesionālo nosaukumu “arhitekts”, ja pēc tās ir iegūta četrus gadus ilga profesionālā pieredze Vācijas Federatīvajā Republikā, ko apliecina sertifikāts, kuru izsniegusi profesionālā asociācija, kur reģistrēts arhitekts, kas vēlas, lai uz viņu tiktu attiecināti šīs direktīvas noteikumi.

Profesionālajai asociācijai vispirms jāpārliecinās par to, vai attiecīgā arhitekta veiktais darbs arhitektūras jomā pārliecinoši atspoguļo 46. panta 1. punktā uzskaitīto zināšanu un prasmju pilnu spektru. Šo sertifikātu piešķir saskaņā ar to pašu procedūru, ko piemēro attiecībā uz reģistrēšanu profesionālās asociācijas biedru sarakstā.

2.   Atkāpjoties no 46. panta, par atbilstošu 21. pantam atzīst arī: apmācību, kas ir daļa no sociālās promocijas programmas, vai daļlaika studijas universitātē, ja minētā apmācība vai studijas atbilst 46. pantā minētajām prasībām, ko apliecina eksāmens arhitektūrā, kuru nokārtojusi persona, kas septiņus gadus vai ilgāk strādājusi arhitektūras jomā arhitekta vai arhitektu biroja pārraudzībā. Eksāmenam jābūt universitātes līmeņa eksāmenam un ekvivalentam 46. panta 1. punkta pirmajā daļā minētajam gala pārbaidījumam.

48. pants

Arhitekta profesionālās darbības veikšana

1.   Šīs direktīvas nolūkā arhitekta profesionālā darbība ir tāda darbība, ko veic regulāri, lietojot profesionālo nosaukumu “arhitekts”.

2.   Dalībvalstu pilsoņus, kuriem tiesības lietot šo nosaukumu ir saskaņā ar kādu tiesību aktu, kas dalībvalsts kompetentajai iestādei ļauj piešķirt šo nosaukumu dalībvalstu pilsoņiem, kuri īpaši izcēlušies ar sava darba kvalitāti arhitektūras jomā, uzskata par atbilstošiem nosacījumiem, kādi izvirzīti attiecībā uz arhitekta profesionālās darbības veikšanu ar profesionālo nosaukumu “arhitekts”. Attiecīgo personu darbības ar arhitektūru saistīto raksturu apliecina viņu izcelsmes dalībvalsts piešķirts sertifikāts.

49. pants

Arhitektu specifiskās iegūtās tiesības

1.   Ikviena dalībvalsts akceptē VI pielikuma 6.1. punktā uzskaitītos arhitekta kvalifikāciju apliecinošos dokumentus, kurus piešķīrušas citas dalībvalstis un kuri apliecina apmācību kursu, kas sākts ne vēlāk kā minētajā pielikumā noteiktajā akadēmiskajā atsauces gadā, pat ja šie dokumenti neatbilst 46. pantā noteiktajām minimālajām prasībām, un - saistībā ar arhitekta profesionālās darbības sākšanu un veikšanu - tā piešķir šādiem dokumentiem savā teritorijā tādu pašu spēku, kāds ir šīs dalībvalsts izsniegtiem arhitekta kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem.

Šādos gadījumos atzīst sertifikātus, kurus izsniegušas Vācijas Federatīvās Republikas kompetentās iestādes un kuri apliecina, ka kvalifikāciju apliecinošie dokumenti, ko Vācijas Demokrātiskās Republikas kompetentās iestādes izsniegušas 1945. gada 8. maijā vai pēc minētā datuma, ir ekvivalenti minētajā pielikumā uzskaitītajiem apliecinājumiem.

2.   Neskarot 1. punktu, ikviena dalībvalsts atzīst turpmāk norādītos kvalifikāciju apliecinošos dokumentus un - saistībā ar arhitekta profesionālās darbības sākšanu un veikšanu - piešķir šādiem dokumentiem savā teritorijā tādu pašu spēku, kāds ir šīs dalībvalsts izsniegtiem kvalifikāciju apliecinošiem dokumentiem: sertifikātus, ko, sākot ar turpmāk norādītajiem datumiem, dalībvalstu pilsoņiem izsniegušas dalībvalstis, kuras ieviesušas noteikumus par arhitekta profesionālās darbības sākšanu un veikšanu:

a)	1995. gada 1. janvāris attiecībā uz Austriju, Somiju un Zviedriju;

b)	2004. gada 1. maijs attiecībā uz Čehijas Republiku, Igauniju, Kipru, Latviju, Lietuvu, Ungāriju, Maltu, Poliju, Slovēniju un Slovākiju;

c)	1987. gada 5. augusts attiecībā uz pārējām dalībvalstīm.

Šā punkta pirmajā daļā minētie sertifikāti apliecina, ka attiecīgajām personām ir ticis atļauts, ne vēlāk kā attiecīgajā datumā, lietot arhitekta profesionālo nosaukumu un ka piecos gados pirms sertifikāta izsniegšanas dienas viņš vismaz trīs gadus ir faktiski veicis - atbilstīgo noteikumu izpratnē - konkrēto darbību.

IV NODAĻA

Vispārīgi noteikumi par statusu

50. pants

Dokumentācija un formalitātes

1.   Ja uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes lemj par pieteikumu nodarboties ar attiecīgo reglamentēto profesiju saskaņā ar šo daļu, minētās iestādes var prasīt VII pielikumā uzskaitītos dokumentus un sertifikātus.

Dokumenti, kas minēti VII pielikuma 1. punkta d), e) un f) apakšpunktā, iesniegšanas dienā nedrīkst būt vecāki par trim mēnešiem.

Dalībvalstis, struktūras un citas juridiskās personas garantē saņemtās informācijas konfidencialitāti.

2.   Pamatotu šaubu gadījumā uzņēmēja dalībvalsts var prasīt no attiecīgās dalībvalsts kompetentajām iestādēm šajā citā dalībvalstī izsniegto apliecinājumu un kvalifikāciju apliecinošo dokumentu autentiskuma apstiprinājumu, kā arī - attiecīgos gadījumos - tā fakta apstiprinājumu, ka saņēmējs attiecībā uz šīs sadaļas III nodaļā minētajām profesijām ir atbilst minimālajiem apmācības nosacījumiem, kas noteikti, attiecīgi, 24., 25., 28., 31., 34., 35., 38., 40., 44. un 46. pantā.

3.   Ja kvalifikāciju apliecinošu dokumentu, kā tas definēts 3. panta 1. punkta c) apakšpunktā, izsniegusi dalībvalsts kompetenta iestāde un ja tas attiecas uz apmācību, kas pilnīgi vai daļēji saņemta iestādē, kas likumīgi darbojas citas dalībvalsts teritorijā, uzņēmējai dalībvalstij pamatotu šaubu gadījumā ir tiesības piešķirtā dokumenta izcelsmes dalībvalsts kompetentajā iestādē pārbaudīt:

a)	vai apmācību kursu iestādē, kas nodrošinājusi apmācību, oficiāli apstiprinājusi izglītības iestāde, kuras pamatdarbība notiek piešķirtā dokumenta izcelsmes dalībvalstī;

b)	vai izsniegtais kvalifikāciju apliecinošais dokuments ir tāds pats kā dokuments, kas būtu piešķirts, ja kurss būtu pilnībā apgūts piešķirtā dokumenta izcelsmes dalībvalstī; un

c)	vai kvalifikāciju apliecinošais dokuments piešķirtā dokumenta izcelsmes dalībvalstī nodrošina tādas pašas tiesības.

4.   Ja darbības sākšanai reglamentētā profesijā uzņēmēja dalībvalsts prasa, lai tās pilsoņi nodod zvērestu vai sniedz ar zvērestu apstiprinātu paziņojumu, un ja citu dalībvalstu pilsoņi nevar lietot attiecīgā zvēresta vai paziņojuma tekstu, uzņēmēja dalībvalsts nodrošina, ka attiecīgās personas var lietot atbilstīgu līdzvērtīgu tekstu.

51. pants

Profesionālo kvalifikāciju savstarpējas atzīšanas procedūra

1.   Uzņēmējas dalībvalsts kompetentā iestāde viena mēneša laikā apstiprina pieteikuma saņemšanu un informē pretendentu par jebkādiem trūkstošiem dokumentiem.

2.   Procedūra, atbilstīgi kurai izskata pieteikumu, lai saņemtu atļauju darbības veikšanai reglamentētā profesijā, ir jāpabeidz pēc iespējas ātrāk un jebkurā gadījumā trīs mēnešos no dienas, kad iesniegta pretendenta pilnīga dokumentācija, un tās rezultātā uzņēmējas dalībvalsts kompetentajai iestādei jāpieņem atbilstīgi pamatots lēmums. Tomēr gadījumos, uz ko attiecas šīs sadaļas I un II nodaļa, šo termiņu var pagarināt par vienu mēnesi.

3.   Lēmumu vai šāda lēmuma nepieņemšanu attiecīgajā termiņā var pārsūdzēt saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem.

52. pants

Profesionālo nosaukumu lietojums

1.   Ja uzņēmējā dalībvalstī profesionālā nosaukuma lietojums attiecībā uz konkrētās profesijas kādu darbību ir reglamentēts, tad citu dalībvalstu pilsoņi, kuriem - pamatojoties uz III sadaļu - ir tiesības veikt darbību reglamentētā profesijā, lieto uzņēmējas valsts noteikto profesionālo nosaukumu, kas atbilst attiecīgajai profesijai šajā dalībvalstī, kā arī lieto jebkurus ar nosaukumu saistītos saīsinājumus.

2.   Ja uzņēmējā dalībvalstī kādu profesiju reglamentē asociācija vai organizācija, kā tā definēta 3. panta 2. punktā, tad dalībvalstu pilsoņiem nav tiesību lietot nosaukumu, ko piešķir šāda organizācija vai asociācija, vai tā saīsināto formu, ja vien viņi nepierāda, ka ir šīs asociācijas vai organizācijas biedri.

Ja asociācija vai organizācija attiecībā uz dalību paredz nosacījumu, ka ir vajadzīga noteikta kvalifikācija, tā ir tiesīga, vienīgi atbilstīgi šajā direktīvā paredzētajiem nosacījumiem, piemērot šo nosacījumu citu dalībvalstu pilsoņiem, kuriem ir profesionālās kvalifikācijas.

IV SADAĻA

Sīki izstrādāti noteikumi darbības veikšanu profesijā

53. pants

Valodu zināšanas

Personām, uz kurām attiecas profesionālo kvalifikāciju atzīšana, ir to valodu zināšanas, kuras nepieciešamas darbības veikšanai attiecīgajā profesijā uzņēmējā dalībvalstī.

54. pants

Akadēmisko nosaukumu lietojums

Neskarot 7. un 52. pantu, uzņēmēja dalībvalsts nodrošina to, ka attiecīgajām personām ir tiesības uzņēmējas dalībvalsts valodā lietot akadēmiskos nosaukumus, kas tām piešķirti izcelsmes dalībvalstī, un, iespējams, arī šo nosaukumu saīsinātās formas. Uzņēmēja dalībvalsts var prasīt, lai pēc nosaukuma norāda tās iestādes vai eksaminācijas padomes nosaukumu un adresi, kura šo nosaukumu piešķīrusi. Ja izcelsmes dalībvalsts akadēmisko nosaukumu uzņēmējā dalībvalstī iespējams sajaukt ar nosaukumu, kura iegūšanai uzņēmējā dalībvalstī nepieciešama papildu apmācība, kādu attiecīgā persona nav ieguvusi, tad uzņēmēja dalībvalsts var prasīt, lai attiecīgā persona lieto izcelsmes dalībvalsts akadēmisko nosaukumu atbilstošā formā, kādu nosaka uzņēmēja dalībvalsts.

55. pants

Veselības apdrošināšanas fondu apstiprinājums

Neskarot 5. panta 1. punktu un 6. panta pirmās daļas b) apakšpunktu, dalībvalstis, kas to teritorijā profesionālo kvalifikāciju saņēmušām personām izvirza prasību pabeigt sagatavošanās periodu darba vietā un/vai profesionālās pieredzes periodu, lai šīs personas varētu apstiprināt veselības apdrošināšanas fonds, atsakās no šīs prasības attiecībā uz personām, kam ir citā dalībvalstī iegūti ārsta un zobārsta kvalifikāciju apliecinošie dokumenti.

V SADAĻA

Administratīvā sadarbība un atbildība par īstenošanu

56. pants

Kompetentās iestādes

1.   Uzņēmējas dalībvalsts un izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes strādā ciešā sadarbībā un sniedz savstarpēju palīdzību, lai sekmētu šīs direktīvas piemērošanu. Tās nodrošina konfidencialitāti attiecībā uz informāciju, ar ko tās apmainās.

2.   Uzņēmējas dalībvalsts un izcelsmes dalībvalsts kompetentās iestādes apmainās ar informāciju attiecībā uz īstenotajiem disciplinārajiem pasākumiem vai krimināltiesiskām sankcijām, vai jebkādiem citiem nopietniem, specifiskiem apstākļiem, kam varētu būt ietekme uz darbības veikšanu saskaņā ar šo direktīvu, šajā apmaiņā ievērojot personas datu aizsardzības noteikumus, kas paredzēti Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (24) un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (Direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (25).

Izcelsmes dalībvalsts pārbauda apstākļu ticamību, un tās iestādes lemj par izmeklēšanas raksturu un apjomu, kādu nepieciešams veikt, un informē uzņēmēju dalībvalsti par secinājumiem, kādus tās izdarījušas, izvērtējot pieejamo informāciju.

3.   Katra dalībvalsts ne vēlāk kā 2007. gada 20 oktobrī norīko iestādes un struktūras, kas ir kompetentas piešķirt vai saņemt kvalifikāciju apliecinošos dokumentus un citus dokumentus vai informāciju, kā arī tās iestādes un struktūras, kas ir kompetentas saņemt pieteikumus un pieņemt šajā direktīvā minētos lēmumus, un tūlīt informē par to pārējas dalībvalstis un Komisiju.

4.   Katra dalībvalsts norīko 1. punktā minēto iestāžu darbības koordinatoru un informē par to pārējās dalībvalstis un Komisiju.

Koordinatoru uzdevumi ir:

a)	veicināt šīs direktīvas vienotu piemērošanu;

b)	apkopot visu informāciju, kas attiecas uz šīs direktīva piemērošanu, piemēram, par nosacījumiem darbības sākšanai reglamentētās profesijās dalībvalstīs.

Iepriekš b) apakšpunktā aprakstīto uzdevumu veikšanai koordinatori var lūgt 57. pantā minēto kontaktpunktu palīdzību.

57. pants

Kontaktpunkti

Katra dalībvalsts ne vēlāk kā 2007. gada 20 oktobrī norīko kontaktpunktu, kura uzdevumi ir:

a)

sniegt pilsoņiem un pārējo dalībvalstu kontaktpunktiem vajadzīgo informāciju attiecībā uz šajā direktīvā paredzēto profesionālo kvalifikāciju atzīšanu, piemēram, informāciju par attiecīgo valstu tiesību aktiem par profesijām un darbības veikšanu šajās profesijās, tostarp tiesību aktiem sociālajā jomā un, nepieciešamības gadījumā, ētikas noteikumiem;

b)	palīdzēt pilsoņiem īstenot ar šo direktīvu piešķirtās tiesības, nepieciešamības gadījumā sadarbojoties ar citiem kontaktpunktiem un kompetentajām iestādēm uzņēmējā dalībvalstī.

Pēc Komisijas pieprasījuma kontaktpunkti informē Komisiju par to, kādi ir rezultāti pieprasījumiem, ar ko kontaktpunkti nodarbojas saskaņā ar šā panta pirmās daļas b) apakšpunktu, divu mēnešu laikā pēc šādu rezultātu saņemšanas.

58. pants

Profesionālo kvalifikāciju atzīšanas komiteja

1.   Komisijai palīdz Profesionālo kvalifikāciju atzīšanas komiteja, turpmāk “Komiteja”, ko veido dalībvalstu pārstāvji un vada Komisijas pārstāvis.

2.   Gadījumos, kad ir atsauce uz šo punktu, piemēro Lēmuma 1999/468/EK 5. un 7. pantu, ņemot vērā tā 8. pantu.

Lēmuma 1999/468/EK 5. panta 6. punktā paredzētais termiņš ir divi mēneši.

3.   Komiteja pieņem savu reglamentu.

59. pants

Apspriešanās

Komisija nodrošina, ka attiecīgo profesionālo grupu eksperti atbilstīgi apspriežas, jo īpaši saistībā ar 58. pantā minētās komitejas darbu, un sniedz minētajai komitejai pamatotu ziņojumu par šīm apspriedēm.

VI SADAĻA

Citi noteikumi

60. pants

Ziņojumi

1.   No 2007. gada 20. oktobra dalībvalstis reizi divos gados nosūta Komisijai ziņojumu par sistēmas piemērošanu. Papildus vispārējiem novērojumiem ziņojumā ietver statistikas kopsavilkumu par pieņemtiem lēmumiem un aprakstu par galvenajām problēmām, kādas radušās saistībā ar šīs direktīvas piemērošanu.

2.   No 2007. gada 20. oktobra Komisija reizi piecos gados sagatavo ziņojumu par šīs direktīvas īstenošanu.

61. pants

Atkāpes klauzula

Ja saistībā ar kāda šīs direktīvas noteikuma piemērošanu dalībvalsts saskaras ar ievērojamām grūtībām kādā noteiktā jomā, Komisija sadarbībā ar attiecīgo dalībvalsti izskata šīs grūtības.

Vajadzības gadījumā Komisija saskaņā ar 58. panta 2. punktā minēto procedūru lemj par atļauju attiecīgajai dalībvalstij ierobežotā laikposmā atkāpies no konkrētā noteikuma ievērošanas.

62. pants

Atcelšana

No … ir atceltas Direktīvas 77/452/EEK, 77/453/EEK, 78/686/EEK, 78/687/EEK, 78/1026/EEK, 78/1027/EEK, 80/154/EEK, 80/155/EEK, 85/384/EEK, 85/432/EEK, 85/433/EEK, 89/48/EEK, 92/51/EEK, 93/16/EEK un 99/42/EEK. Atsauces uz atceltajām direktīvām uzskata par atsaucēm uz šo direktīvu, un šī atcelšana neiespaido aktus, kas pieņemti, pamatojoties uz minētajām direktīvām.

63. pants

Transponēšana

Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai līdz 2007. gada 20. oktobrim nodrošinātu atbilstību šai direktīvai. Dalībvalstis par to nekavējoties informē Komisiju.

Kad dalībvalstis pieņem šos noteikumus, tajos ietver atsauci uz šo direktīvu, vai arī šādu atsauci pievieno to oficiālajai publikācijai. Dalībvalstis nosaka, kā izdarāmas šādas atsauces.

64. pants

Stāšanās spēkā

Šī direktīva stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī.

65. pants

Adresāti

Šī direktīva ir adresēta dalībvalstīm.

---

(1)  OV C 181 E, 30.07.2002., 183. lpp.

(2)  OV C 61, 14.03.2003., 67. lpp.

(3)  Eiropas Parlamenta 2004. gada 11. februāra Atzinums (OV C 97 E, 22.4.2004., 230. lpp.), Padomes 2004. gada 21. decembra Kopējā nostāja (OV C 58 E, 8.3.2005., 1. lpp.) un Eiropas Parlamenta 2005. gada 11. maija Nostāja (“Oficiālajā Vēstnesī” vēl nav publicēta). Padomes 2005. gada 6. jūnija Lēmums.

(4)  OV L 178, 17.7.2000., 1. lpp.

(5)  OV L 19, 24.1.1989., 16. lpp. Direktīvā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2001/19/EK (OV L 206, 31.7.2001., 1. lpp.).

(6)  OV L 209, 24.7.1992., 25. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Komisijas Lēmumu 2004/108/EK (OV L 32, 5.2.2004., 15. lpp.).

(7)  OV L 201, 31.7.1999., 77. lpp.

(8)  OV L 176, 15.7.1977., 1. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar 2003. gada Pievienošanās aktu.

(9)  OV L 176, 15.7.1977., 8. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2001/19/EK.

(10)  OV L 233, 24.8.1978., 1. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar 2003. gada Pievienošanās aktu.

(11)  OV L 233, 24.8.1978., 10. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar 2003. gada Pievienošanās aktu.

(12)  OV L 362, 23.12.1978., 1. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2001/19/EK.

(13)  OV L 362, 23.12.1978., 7. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2001/19/EK.

(14)  OV L 33, 11.2.1980., 1. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar 2003. gada Pievienošanās aktu.

(15)  OV L 33, 11.2.1980., 8. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2001/19/EK.

(16)  OV L 223, 21.8.1985., 15. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar 2003. gada Pievienošanās aktu.

(17)  OV L 253, 21.8.1985., 34. lpp. Direktīvā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2001/19/EK.

(18)  OV L 253, 21.8.1985., 37. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar 2003. gada Pievienošanās aktu.

(19)  OV L 165, 7.7.1993., 1. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1882/2003 (OV L 284, 31.10.2003., 1. lpp.).

(20)  OV L 184, 17.7.1999., 23. lpp.

(21)  OV L 78, 26.3.1977., 17. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar 2003. gada Pievienošanās aktu.

(22)  OV L 77, 14.3.1998., 36. lpp. Direktīvā grozījumi izdarīti ar 2003. gada Pievienošanās aktu.

(23)  OV L 145, 13.6.1977., 1. lpp. Direktīvā jaunākie grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2004/66/EK (OV L 168, 1.5.2004., 35. lpp.).

(24)  OV L 281, 23.11.1995., 31. lpp. Direktīvā grozījumi izdarīti ar Regulu (EK) Nr. 1882/2003.

(25)  OV L 201, 31.7.2002., 37. lpp.

---

---

---

---

---

---

---

---